Kurš nospiedīs slēdzi…
2000. gadā mākslinieks Marko Evaristi veica performanci. Galerijas apmeklētāji ieraudzīja desmit blenderus, katrā no tiem peldēja zelta zivtiņa. Jebkurš skatītājs varēja to iznīcināt, tikai nospiežot podziņu.
Pēc stundas viens no apmeklētājiem tā arī izdarīja. Tūlīt pat atslēdzās elektrība un atbrauca policija. Galerijas direktoru apsūdzēja par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un uzlika sodu.
Mēs neapzināti “piefantazējam” realitāti, lai tā atbilstu iespaidiem par sevi
1993. gadā Ohaio zinātnieki veica šādu eksperimentu: uzklāja uz vairāku sieviešu sejām grimu, kas radīja rētu efektu. Sievietes sevi apskatījās spogulī. Viņām teica, ka šādā izskatā viņām būs jātiekas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Pēc tam uz sejas uzklāja it kā aizsargkrēmu, taču patiesībā rētas notīrīja, par to nebrīdinot eksperimenta dalībnieces.
Pēc tikšanās ar svešiniekiem sievietes stāstīja par to, kā pret viņām dažādi diskriminējoši izturējušies un viņas pat skaidri spēja nosaukt, kādi vārdi un rīcība izmantota no “pāridarītāju” puses.
Lai gan nevienai no viņām uz sejas nebija redzamu rētu (tās taču notīrīja), apziņa, ka šobrīd esi rētaina, bija pietiekama, lai justos kā diskriminācijas upuri.
Mēs maz pamanām ap sevi
Šajā eksperimentā aktieris gāja klāt gājējam, lai pajautātu ceļu. Kamēr cilvēks to skaidroja, starp sarunas biedriem gāja strādnieki, kuri nesa durvis, aizslēpjot vienu no otra sarunbiedrus uz pāris sekundēm. Tikmēr aktieri nomainīja un ceļa stāstītāja priekšā jau atradās pilnīgi cits cilvēks – viņš atšķīrās no pirmā aktiera garuma, drēbju, frizūras un balss ziņā. Un vienalga vairums cilvēku nepamanīja nomaiņu.
Šis “aklums pret izmaiņām” rāda, cik izvēlīga ir mūsu uztvere.
Mūsu pārliecība traucē uztvert realitāti
Arturs Elisons, elektrotehnikas profesors, kuram patīk pajokot, nolēma lekciju beigt ar spēli. Viņš palūdza grupu brīvprātīgo (no kuriem daļa ir viņa kolēģi – profesori), koncentrēt uzmanību uz ziedu vāzi, kas atradās uz galda. Viņiem bija uz to jāskatās un ar apziņas spēku jāmēģina to izkustināt uz augšu – levitēt. Viņiem tas izdevās: vāze pacēlās virs galda. Ellisons nebija pārsteigts – viņš palīdzēja vāzei levitēt ar elektromagnēta palīdzību.
Viedoklis par notikušo dalījās. Viens no dalībniekiem teica, ka redzēja pelēku vielu, kas palīdz vāzei levitēt. Cits apgalvoja, ka nekas nenotika un vāze nemaz nav izkustējusies no vietas. Abi mēģināja piemērot realitāti savai pārliecībai un kļūdījās.
Avots: 