Kautrība… Gadījums, kas mani mainīja!
Tāpēc nav brīnums, ka ceļojuma laikā SPA nūdistu kūrortā, starp Austrijas Alpiem, es nejutos kā savā ādā, kautrējos par savu ķermeni.
Kad mēs ar draudzeni iegājām SPA zonā, domājām, ka mūs kā parasti sagaidīs mīksti, balti dvieļi, peldkostīmi un dažādu formu un izmēru figūras. Taču tā vietā tur visi staigāja “Ādama un Ievas kostīmos”. Es sarāvos no bailēm, jo uz kaut ko tādu es “neparakstījos”. Es atkal pārvērtos par to pārbiedēto septītklasnieci meiteņu ģērbtuvē.
Paskatoties uz kailo ķermeņu jūru visapkārt, sajutu milzīgu kaunu. Es neveicu kāju vaksāciju. Uz maniem gurniem palikušas strijas pēc grūtniecībām. Mana kreisā krūts ir nedaudz lielāka pa labo. Pagaidiet, bet kad es pēdējoreiz nodzinu spalvas no kājām? Ak, Dievs! – šīs piecdesmitgadnieces krūtis ir skaistākas par manējām. Lūk, tā, izskatīsies mana pakaļa, kad man būs 70? Ceru, ka nē. Vismaz es regulāri nodarbojos ar sportu. Vismaz neesmu tik resna kā viņa. Un tā tālāk… Tādas domas šaudījās pa galvu.
Mana draudzene nopūtās, paskatoties uz mani, un sacīja: “Domāju, ka šajā vietā staigāt apģērbtām būtu nepieklājīgi.” Nepieklājīgi!? Es tā vietā atteicos noģērbties, taču jau pēc pirmās saunas sāku saprast, kāpēc šeit ir tādi noteikumi. Man bija karsti pat peldkostīmā. Dziļi ieelpojot (un skumji izelpojot), es noņēmu peldkostīma augšdaļu.
Manas krūtis nu bija tikušas brīvībā. Es sapratu, ka man būtu bijis daudz vienkāršāk atrasties sava vīrieša, nevis nepazīstamu cilvēku priekšā.
Bet tā vietā, lai ieciklētos uz to, kā es izskatos, nolēmu mēģināt saprast, kāpēc es izjūtu tādu kaunu. Kāpēc uzreiz pēc tam, kad šeit nokļuvu, es sāku salīdzināt savu ķermeni ar apkārtējiem? Kāpēc es priecājos par katru ieraudzīto celulītu uz dibeniem un ka uz visa fona es izskatos nebūt ne tik slikti? Kāpēc es vispār esmu kā apsēsta ar to, cik briesmīgi es izskatos?
Lūk, pieci atbrīvojoši iemesli, lai nebaidītos izģērbties.
“Ideāls” ir nekas vairāk kā ilūzija
Lai gan lielākoties es esmu apmierināta ar savu ķermeni, man, kā principā visām sievietēm, iedveš, ka vajadzētu izskatīties ideāli. No pašas bērnības mani mācījuši, kā padarīt sevi pievilcīgu vīrietim – kā flirtēt, nēsāt kurpes uz augstiem papēžiem, īsus svārkus, krāsoties u.t.t. Taču, neskatoties uz visu to, noģērbjoties es kautrējos no savām nepilnībām, jo neviens no mums neizskatās kā glancēto žurnālu vāka modeļi.
“Nepilnība” pieņem, ka eksistē pilnība, kaut kas, uz ko ir jātiecas, bet mūsu gadījumā tā nebūt nav. Katra cilvēka ķermenis ir īpašs. Un, kad es šajā kūrortā pirmoreiz apskatījos apkārt, no cilvēkiem mani atdalīja nevis ķermenis, bet mana attieksme pret to.
Tas, ka jūs jūtaties neaizsargāti citu cilvēku priekšā, ir normāli
Eiropā, īpaši Vācijā, tas, ka jūs izdomājāt peldēties kaili, nav nekas īpašs. Saunas apmeklēšana tur ir viens no populārākajiem atpūtas veidiem un, ja reiz jūs esat saunā, tad jūs ne īpaši pārsteigs, ka apkārtējie sevi neapgrūtinās ar apģērbu. Bet jogas studijā, kurā es pasniedzu nodarbības, ir kopējā pirts pagrabā – tiem, kas nav pietiekami izsviedrējušies nodarbībās. Pamazām es sapratu – jo vairāk skaties uz cilvēkiem bez apģērba, jo komfortablāk sāc justies pats savā ķermenī – protams, ja esi gatavs izturēt sākotnējo diskomfortu un bailes.
Kad jūs vērtējat citus cilvēkus, patiesībā jūs vērtējat sevi
Es sapratu, ka vienkārši baidījos sevi ieraudzīt tādu, kāda esmu. Un tā vietā, lai saprastu un pieņemt sevi ar visām nepilnībām, izvēlējos bailes. Tā vietā, lai mācītu mūs mīlēt un just līdzi citiem, sabiedrība māca mūs nosodīt un kritizēt.
Dienā, kad es pirmoreiz iznācu savas jogas klases priekšā kā nodarbības vadītāja un ieraudzīju visus Adho Mukha Šavanasana jeb” suns ar galvu uz leju” pozā, es sapratu, ka ikviens no šiem “suņiem” ir atšķirīgs. Viņi pilnīgi nelīdzinājās tiem, ko biju redzējusi žurnālos un neviens nebija tāds kā mans “suns”. Taču vienalga – viņi bija brīnišķīgi.
Kad jūs mēģināt sevi salīdzināt ar citiem cilvēkiem, jūs vien kaitējat sev. Mums ir jārūpējas par savu ķermeni gan fiziski, gan emocionāli. Un, ja jūs neaizmirstat par kustībām, fitnesu savam ķermenim, pacentieties parūpēties arī par savām emocijām. Tam, starp citu, ļoti labi noder meditācijas.
Saprotot, cik komfortabli ir bez apģērba, atskārtīsiet, ka jums nav vajadzīgs spilgts meikaps un augstpapēžu kurpes
Es nekad neesmu bijusi “saldā meitenīte” – man tas liekas pretdabiski. Jā, reizēm man gribas uzkrāsot lūpas (kaut parasti es to nedaru), taču beidzot sapratu, ka man nav pienākums to darīt, lai izskatītos pievilcīgi. Uzkrāsojoties gluži kā indiānim, kas grasās iet kaujā, es zemapziņā nojautu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, bet pēc tam, kad regulāri biju vidē, kur izģērbos, man kļuva komfortablāk būt pašai.
Mans ķermenis līdzinās sniegam Alpos – tāpat kā sniegs, tas reiz saruks. Mans dibens nokarāsies, āda kļūs plāna un krunkaina…
Taču, ja reiz jogas nodarbības man kaut ko ir iemācījušas, tad to, ka es neesmu mans ķermenis, es neesmu mans prāts. Es esmu viss, kas ir manī un apkārtējā pasaulē un, tāpat kā tas, es visu laiku mainos. Pat tagad, kad rakstu šīs rindas, es mainos. Mana āda ir vienīgā materiālā barjera starp mani un apkārtējo passauli. Un kaut kā sagadījies, ka, novilkusi savu apģērbu tajā kalnu kūrortā, es ieguvu vienotību ar dabu… un sevi pašu.
Autors: Samantha Rose, mindbodygreen.com
Avots: 
