Reiz bija puisis, kurš bija slims ar vēzi…un tas nebija ārstējams. Viņš bija tikai 18 gadus vecs un varēja nomirt jebkurā laikā. Visu savu dzīvi bija pavadījis mājās, kur viņu aprūpēja māte. Viņš nekad negāja ārā, bet vienreiz bija apriebies sēdēt mājās un viņš gribēja ieraudzīt to, kas ir ārā .
Viņš devās pa kvartālu unredzēja daudz dažādu veikalu – visvairāk acīs iekrita kāds kompaktdisku veikals. Viņš apstājās un pagriezās, lai apskatītu veikalu no iekšpuses. Puisis ieraudzīja meiteni apmēram savā vecumā un viņš jau tobrīd zināja, ka tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņš atvēra durvis un iegāja iekšā, neskatījās ne uz ko citu, kā tikai uz to meiteni. Viņš gāja arvien tuvāk un tuvāk, līdz apstājās pie letes, kur viņa sēdēja. Viņa paskatījās un jautāja: „Vai es varu Jums kā palīdzēt?” Viņa pasmaidīja un viņš pie sevis nodomāja, ka tas ir visskaistākais smaids, ko viņš jebkad ir redzējis un vēlējās turpat uz līdzenas vietas viņu noskūpstīt. Viņš saminstinājās un atbildēja, ka vēloties nopirkt kompaktdisku. Viņš vienu paņēma un iedeva viņai naudu. „Vai jūs vēlaties, lai es jums to iesaiņoju?”, viņa jautāja ar savu piemīlīgo smaidu sejā. Viņš piekrītoši pamāja, un viņa uz mirklīti aizgāja. Viņa atgriezās atpakaļ ar iesaiņotu kompaktdisku un iedeva to viņam. Kopš tās dienas viņš gāja uz kompaktdisku veikalu katru dienu un pirka katru reizi vienu un to pašu. Katrs disks tika iesaiņots – viņš tos glabāja savā skapī – katru dienu jau esošajai kaudzei pievienoja vēl vienu disku. Puisis bija pārāk kautrīgs, lai uzaicinātu skaisto meiteni uz randiņu. Viņš centās saņemties, bet vienkārši to nespēja. Viņa māte par to uzzināja un teica, lai viņš vienkārši viņai pajautā – tomēr tas nebija tik viegli izdarām.
Nākamajā dienā viņš saņēma visu savu drosmi un atkal devās uz veikalu. Viņš, kā jau ierasts, nopirka disku un viņa jau atkal to iesaiņoja – bet šoreiz viņš vēl ātri uz letes nolika savu telefona numuru, un, neko nesakot, izskrēja no veikala ārā. Atskanēja telefona zvans. Māte pacēla klausuli un jautāja „Halo?”. Tā bija tā pati meitene. Viņa taujāja pēc zēna, bet māte sāka raudāt un sacīja: ”Vai tad tu nezini?” Viņš vakar nomira ….Līnijā iestājās klusums, varēja dzirdēt tikai mātes raudāšanu.
Vēlāk tajā pašā dienā māte aizgāja līdz zēna istabai, jo vēlējās gremdēties atmiņās par viņu. Viņa domāja, ka sāks ar skatīšanos uz viņa apģērbu – atvēra skapi, un viņas acu skatiens sastapās ar veselu kaudzi kompaktdisku. Viņa bija ļoti pārsteigta, ieraugot visus šos diskus – māte paņēma vienu, apsēdās uz gultas malas un sāka to atvērt. Iekšā bija disks, viņa to izņēma no ietinamā papīra, un no tā izkrita zīmīte. Viņa to pacēla un sāka lasīt: “Sveiks….Es domāju, ka tu esi ļoti jauks. Vai tu vēlētos ar mani kaut kur iziet? Mīlu, Džoselīna.” Māte atvēra vēl vienu disku… Tur jau atkal bija tā pati zīmīte. Tajā bija teikts: “Sveiks….Es domāju ka tu esi ļoti jauks. Vai tu vēlētos ar mani kaut kur iziet? Mīlu, Džoselīna.”
Mīlestība…ir tad, kad pat pēc lieliem pārdzīvojumiem, tu spēj pastumt malā savu ego un saņemt sevi rokās, lai pateiktu: ”Es tevi mīlu…”. Stāsta morāle: Ja tu kādu patiešām mīli, parādi savas jūtas un ļauj partnerim noprast, cik ļoti viņu mīli. Tas konkrētais cilvēks varbūt mīl tevi tikpat ļoti. Pirms jau ir par vēlu. Padoms visiem tiem, kuri kādu mīl: paudiet savu mīlestību konkrētajai personai, kamēr vēl nav par vēlu.
