Mēdz sacīt: gudrie mācās no citu kļūdām, muļķi – no savējām. Bet daži nemitīgi rīkojas aplam.
Populāro teicienu par kāpšanu uz grābekļa zina ikviens, tikai katram tas nozīmē citas lamatas, atzīst psihoterapeite Antra Sloka. Piemēram, daudzi strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, taču neatsakās no vēl kāda pienākuma. Nespēj pateikt nē, jo baidās sabojāt attiecības ar darba devēju un zaudēt citus piedāvājumus. Vairs nepaliek brīvu brīžu ģimenei, draugiem, vaļaspriekiem un fiziskajām aktivitātēm. Rodas neapmierinātība, pasliktinās darbaspējas, taču grūti izrauties no šī apburtā loka.
Visbiežāk vienas un tās pašas kļūdas atkārtoti pieļauj tas, kurš neuzņemas atbildību par savu dzīvi. Ļaujot notikumus virzīt apstākļiem, viņš bieži vien nonāk upura lomā.
Cits atkārtoti atgriežas vecajā darbavietā, ik reizi saprotot, ka uzkāpis uz jau iepazītā grābekļa. Viņam tajā nav ne iespējas kā nākas apliecināt savas profesionālās spējas, ne arī pietiekami nopelnīt. Taču pieradumam ir tik liels spēks, ka vieglāk izvēlēties nepatīkamu, taču pazīstamu vidi nekā kaut ko mainīt.
No kļūdām nevajag baidīties, taču svarīgi saprast, ko tās māca. Ja vairākas reizes esam dabūjuši ar grābekli pa pieri, jādomā, kas līdzīgā situācijā jādara citādāk.
Dažkārt, kad jau vairākkārt esam stipri cietuši no vienas un tās pašas aplamās rīcības un sapratuši, ka pienācis laiks dzīvē ko mainīt, ir vērts meklēt psihoterapeita palīdzību.
Pagale jāpaceļ pašam
Kāpšanu uz grābekļa var salīdzināt ar pagalmā nomestas pagales nepacelšanu, uz kuras jau atkārtoti esam paklupuši. Tas nozīmē, ka neizdarām secinājumus, kā būtu jārīkojas turpmāk. Citkārt labi saprotam, ka vajadzētu to pagali pacelt, taču bailes no nosodījuma vai atstumšanas ir lielākas par uzdrīkstēšanos darīt citādāk.
Visbiežāk vienas un tās pašas kļūdas atkārtoti pieļauj tas, kurš neuzņemas atbildību par savu dzīvi. Ļaujot notikumus virzīt apstākļiem, viņš bieži vien nonāk upura lomā.
Savukārt tā sauktais pasaules glābējs rūpējas par citiem, nevis sevi, nesaprotot, ka tās ir lamatas – ne vienmēr apkārtējie viņa pūles novērtē.
Pētnieki secinājuši, ka vairāk nekā 80 procenti cilvēka rīcības ir neapzināta. Katram ir ierasts noteikts uzvedības veids – piemēram, daudzi, ja uz viņiem kliedz, bļauj pretim, taču citi tādos brīžos klusē.
Vajātājs mēdz vainot citus, neredzēdams, ka arī pašam piemīt trūkumi un tā pagale, kas mētājas sētā, būs vien jāpaceļ.
Pētnieki secinājuši, ka vairāk nekā 80 procenti cilvēka rīcības ir neapzināta. Katram ir ierasts noteikts uzvedības veids – piemēram, daudzi, ja uz viņiem kliedz, bļauj pretim, taču citi tādos brīžos klusē.
Lai savu rīcību mainītu, jāapbruņojas ar gribasspēku un drosmi pateikt: nē, es tā vairs negribu!
Diemžēl pieradumi un pārliecība, ka nekas nevar mainīties, bieži vien ir daudz spēcīgāki par mums pašiem. Kā labs piemērs tam ir stāsts par ziloni, kas stāv parkā piesiets tievā striķītī. Kāds garāmgājējs prasa, vai darbinieki nebaidās, ka dzīvnieks varētu aizmukt. Parka kopējs atbild: nē, mēs viņu te piesējām vēl maziņu.
Vecāku pēdās
Visbiežāk nemācīšanās no savām kļūdām izpaužas atkarīgās attiecībās, piemēram, ciešot no fiziskas un emocionālas vardarbības ģimenē.
Uzvedību, tostarp arī viņu grābekli, parasti pārmantojam no vecākiem. Ja tie bijuši izteikti autoritatīvi, mēs neapzināti uzņemamies upura lomu. Tad izvēlamies līdzīgu vai tieši otrādi – krasi atšķirīgu partneri un paši kļūstam par vajātājiem. Ja tēvam tīk iedzert, meita bieži vien veido līdzatkarīgas attiecības ar vīru alkoholiķi, lai gan kopdzīves sākumā tas vēl neizpaužas.
Dažkārt sieviete apņemas nebūt pret bērniem tik stingra kā pašas māte, taču viņu šajā ziņā pat pārspēj. Citreiz tiek iebraukts pretējā grāvī: ja mamma bijusi vardarbīga vai emocionāli agresīva, meita ir pārlieku mīļa pret savu atvasi un tādēļ netiek ar viņu galā.
Nereti bērns domā: es negribu tā, kā bija maniem vecākiem, taču rīkojas tāpat – līdz pat brīdim, kad grābeklis pārāk stipri iesit pa galvu.
Dažkārt sieviete apņemas nebūt pret bērniem tik stingra kā pašas māte, taču viņu šajā ziņā pat pārspēj. Citreiz tiek iebraukts pretējā grāvī: ja mamma bijusi vardarbīga vai emocionāli agresīva, meita ir pārlieku mīļa pret savu atvasi un tādēļ netiek ar viņu galā.
Kad klients stāsta par savu tagadējo situāciju, jautāju, kad viņš tāpat ir juties agrāk. Dažam atmiņā ataust, ka līdzīgas sajūtas bijušas laikā no trim gadiņiem līdz pusaudža vecumam, teic Antra Sloka. Piemēram, vīrs māca sievu, kā viņai veikt mājas darbus, pastāvīgi kritizēdams. Sieviete ļoti cenšas, lai laulātais draugs viņu novērtētu, tieši tāpat kā bērnībā, kad pūlējās izpelnīties tēva vai mātes mīlestību.
Bieži vien vecāki grib pasargāt bērnu no pašu pieļautajām kļūdām, taču reti kurš klausa ieteikumam: tu gan nedari tā kā es. Piemēram, mamma piekodina meitai neprecēties tik agri, kā to izdarīja pati, taču notiek tieši tā.
Vecākiem jāļauj bērnam kļūdīties un gūt savu pieredzi, lai viņš varētu kļūt patstāvīgs un uzņemties atbildību par dzīvi. Piemēram, kārtojot somu līdz pat ceturtajai klasei un kontrolējot, vai visu kārtīgi izmācījies, provocējam, ka bērns, jau būdams pieaudzis, gaidīs, lai vecāki sarežģītas situācijas atrisina viņa vietā.
Kad atvase dabūjusi ar grābekli pa pieri, viņu vajadzētu atbalstīt, nevis sacīt: es taču teicu – nedari tā. Palīdzēt saprast, kā rīkoties nākamreiz.
Trīs situācijas, kad lamatās iekrists atkārtoti
1. Jau trešo reizi esmu precējusies ar gļēvu un nevarīgu vīrieti, tādēļ par ģimeni nākas rūpēties vienai pašai.
Enerģiska sieviete, kura uzņemas atbildību par visu, tostarp apkārtējiem, piesaista vājus pretējā dzimuma pārstāvjus. Bieži vien viņa pieķeras partnerim, kurš meklē šādas atkarīgas attiecības, jo pats nespēj patstāvīgi pieņemt lēmumus. Reizumis tāds vīrietis tiek izvēlēts, bēgot no vientulības.
Visbiežāk jaunībā partnera (un arī savus) trūkumus nepamana – acis atveras vēlāk. Taču jārēķinās: ja viens no pāra nepārtraukti uzņemas iniciatīvu, otrs ar laiku kļūst pasīvāks.
Reizēm vājš vīrietis blakus ļauj sievietei celt pašapziņu: redz, cik esmu stipra un kā pūlos ģimenes labā!
Precoties sievietes nereti daudzas netīkamas iecerētā īpašības ir pamanījušas, taču līdzīgi kā Blaumaņa Kristīne sevi mānījušas: būs jau labi, viņš ir jauks cilvēks, es taču viņu mīlu. Otru mainīt nav iespējams, taču pati gan varētu rīkoties citādāk, ja vien vēlas saprast un mainīt savu rīcību. Esot patiesai, neklusējot par pašas vēlmēm jau attiecību sākumā, ir lielāka iespēja atrast sev līdzvērtīgu partneri. “Kāda mana kliente, iemācoties atklāti runāt par savām vajadzībām, ar trešo dzīves partneri beidzot jutās brīva un laimīga,” atzīst Antra Sloka. “Kopdzīve veidojās daudz saskanīgāka nekā divas iepriekšējās.”
Reizēm vājš vīrietis blakus ļauj sievietei celt pašapziņu: redz, cik esmu stipra un kā pūlos ģimenes labā! Taču ne mazāk vērtīga viņa būtu tad, ja vairāk uzmanības veltītu sev un ģimenei, bet mājas darbus veiktu visi kopā ar prieku, nevis viena pati – pārgurusi un dusmīga.
2. Mēdzu nepārdomāti iepirkties. Jau kuro reizi esmu iegādājusies apģērbu, kas pusgada laikā nav uzvilkts. Nedarbinātai sulas spiedei piepulcējies ar atlaidi nopirkts virtuves kombains, kas arī jau tikpat ilgi stāv dīkā. Bet naudas līdz algas dienai nekad nepietiek.
Vai arī uz ielas lēti nopērku kādu tikai šķietami labu preci, kas drīz vien izrādās nekur neliekama. Iekrītu, jo tirgotājs, kurš piedāvā kādu lietu, allaž šķiet uzticams.
Nevajadzīga iepirkšanās liecina par emocionāla tukšuma aizpildīšanu ar mantām, drošības sajūtas vai mierinājuma meklēšanu, bailēm, ka kaut kā varētu pietrūkt.
Vājība nepārdomāti iegādāties sadzīves tehnikas preces varētu liecināt par vēlmi izjust vairāk mājīguma.
Ja piemīt tāds ieradums, vajadzētu ilgāk padomāt: vai šī lieta patiešām noderēs? “Arī man pašai ne visai vieglā dzīves periodā bija vairāk nekā divdesmit pāru zābaku, bet kāda mana kliente, rodoties sarežģījumiem, mierinājumam devās pirkt kurpes. Simboliski tas liecina par grūtībām izlemt, kā rīkoties,” stāsta psihoterapeite.
Vājība nepārdomāti iegādāties sadzīves tehnikas preces varētu liecināt par vēlmi izjust vairāk mājīguma. Ļoti vēloties iegūt kādu lietu, sapnis kļūst spēcīgāks par īstenību, tādēļ akli uzticamies, neredzam, ka lietas piedāvātājs nav godīgs. Patīkamāk ir dzīvot ilūziju pasaulē nekā saskatīt realitāti, jo tad pašam jāsāk rīkoties. Līdzīgi notiek, kad esam iemīlējušies – raugāmies uz partneri caur rozā brillēm, dažkārt nemaz nemanot, ka tiekam izmantoti.
3. Vairākkārt esmu gājusi prom, taču atkal atgriezusies pie vīra dzērāja, kurš neskaitāmas reizes solījis laboties. Diemžēl trači un roku palaišana turpinās.
Sieviete tic tam, ko vēlas, un dzīvo ilūziju pasaulē. Bailes no vientulības ir tik lielas, ka labāk turpina mokošo, taču ierasto ikdienu. Pilnvērtīgas attiecības iespējams veidot, tikai iemācoties dzīvot patstāvīgi un izprotot savas vēlmes.
Atceros kādu trīsgadīgu meitenīti, kura, kamēr citi bērnudārza mazuļi spēlējās, sēdēja uz krēsla un, lūpu uzmetusi, raudzījās laukā pa logu, gaidīdama papu. Tā atkarīgās sievietes ilgojas pēc vīrieša jau no mazām dienām.
Nereti sievietes šādā situācijā apgalvo, ka labāku vīrieti neatradīs. Tad viņai būtu jācenšas stiprināt savu pašapziņu un apjaust iespējas. Rīkoties citādāk nekā ierasts reizēm nav nemaz tik grūti, kā sākumā šķiet.
“Atceros kādu trīsgadīgu meitenīti, kura, kamēr citi bērnudārza mazuļi spēlējās, sēdēja uz krēsla un, lūpu uzmetusi, raudzījās laukā pa logu, gaidīdama papu. Tā atkarīgās sievietes ilgojas pēc vīrieša jau no mazām dienām, kaut gan šajā laikā varētu vienkārši dzīvot,” mudina psihoterapeite.
Avots:
