Vecenīte vārdā Ņura pamodās šaurā un tumšā istabiņā. Viņa ar ilgām paskatījās uz mazo lodziņu kas bija aizklāts ar vecu aizkaru. Sieviete domāja, kā ir tagad, tur uz ielas? Vai ir pienācis pavasaris? Vai vīrs un vedekla ir uzrakuši dārzu?
Lai gan kāpēc viņiem būtu jāraizējas ar vecās sievietes dārzu, jo viņi tā vien nevar sagaidīt, kad viņa dosies aizsaulē? Nākamā diena neko labu nesolīja. Viņa jau vairāk nekā divas nedēļas nekustīgi gulēja. It kā pieķēdēta pie gultas, sajūtot, ka nevienam nav vajadzīga. Taču viņa nemaz nebija tik veca – nupat nosvinēja 68. dzimšanas dienu. Priecājās, ka Dievs devis tik ilgus gadus.
Tā nu večiņa dzīvoja. Reiz nesa ūdeni no sūkņa uz ielas. Bet ak nelaime – ļoti neveikli paslīdēja! Sieviete nokrita un smagi sasitās, tik tikko aizrāpoja līdz mājai. Ar grūtībām viņa tika līdz gultai un sazvanīja dēlu. Bet jau pēc dažām stundām viņa sajuta ledainumu rokās un kājās. Nezināma slimība bija piemeklējusi vecmāmuļu – viņa nevarēja pat pakustēties. Dēls Sergejs ieradās pie viņas no pilsētas. Bet māte guļ nekustīga un tikai izdod govs maušanai līdzīgas skaņas. Dēls saķēra galvu, nolēma saukt palīgā sievu. Baba Ņura priecājās, jo viņi kopā, iespējams, izdomās kaut ko, kas viņai palīdzētu. Gan jau divatā ātri izgudros, kā viņu ārstēt, un noteikti atradīs labus speci\alistus.
Bet vedekla Viktorija nemaz nesteidzās doties pie vīramātes uz ciemu. Tikai divas dienas vēlāk viņi parādījās uz sliekšņa kopā ar savu meitu. Vedekla veltīja vecajai kundzīte niknu skatienu, dusmīgi pašķielēja un teica, kā vīramāte ir “aizspēlējusies”. Viņa taču visu laiku “gāja kā tanks”, bet tagad apgūlusies gultā kā baļķis! Viktorija piebilda, ka ar vīramāti ir tikai vienas vienīgas problēmas.
Un tad viņi ieslēdzās ar Sergeju virtuvītē un sačukstējās. Lai kā arī Baba Ņura neklausītos, viņa neko nesadzirdēja. Un tad iznāca no virtuves sievietes dēls. Viņa seja bija tumšāka par mākoni. Viņš ar žēlumu paskatījās uz nekustīgo māti, tad apskāva viņu un paņēma vecenīti rokās.
Baba Ņura priecājās, ka tagad dēls viņu nogādās slimnīcā. Bet tā nenotika! Dēls aizveda mammu uz aukstu piebūvi, iekārtoja uz cietas estakādes gultas. Viņš aizsedza logu bez stikla ar vecu lupatu un teica: lai māte te guļ, kamēr nomirst.
Galu galā viņu ārstēt ir bezjēdzīgi, sirmgalvei tas vairs neko nepalīdzēs. Lūk, tā Baba Ņura guļ, lamā pati sevi par muļķību. Un domās velta savam dēlam nelaipnus vārdus. Viņa nesaprata, kāpēc viņš tā rīkojas un kāpēc kļuvis tik nežēlīgs. Galu galā viņa taču viena pati audzināja Sergeju un nekad viņam neko nežēloja. Lai viņam nekā netrūktu, sieviete bez atpūtas strādāja divos darbos. Kad dēls devās uz pilsētu mācīties, viņa dabūja arī apkopējas darbu ciema padomē, lai viņam palīdzētu ar finansēm.
Dēla kāzas
Viņa pati samaksāja arī par dēla kāzām ar Viktoriju. Baba Ņura nebija sajūsmā par savu vedeklu, viņa šķita pārāk augstprātīga un lepna. Viņa nevēlējās sadraudzēties ar vīramāti, skatījās uz viņu no augšas, uzskatīja sevi par pārāku, jo bija no pilsētas. Tiesa, atklātos konfliktos un naidpilnās attiecībās Viktorija ar vīramāti neielaidās. Viņa nodeva sveicienus ar sava vīra starpniecību, taču nesteidzās apmeklēt veco dāmu. Vīramāte jaunajam pērim neuzspieda ciemošanos un neuzbāzās ar saviem padomiem. Un tikai divas reizes pabija pilsētā pie dēla – vienu reizi kāzās un otru reizi – kad piedzima metiņa vārdā Kristīna.
Sergejs dzīvo kopā ar savu ģimeni, kāpēc gan mātei viņai būtu jāpinas viņiem pa kājām? Dēls neatteicās no mātes palīdzības, vienmēr paņēma viņas vasarnīcā izaugušos dārzeņus un augļus. Māte zināja, ka Sergejs cenšas uzkrāt naudu hipotekārajam kredītam un nopirkt savu dzīvokli, jo ģimenei bija apnicis mētāties pa īrētiem dzīvokļiem.
[…] Lasi vēl: Bijušais cietumnieks slepus naktī ielavījās pie paralizētas kundzes. No rīta viņas dēls bija… […]