Zenta un Reinis Vītoli kopā ir aizvadījuši vairāk nekā 65 gadus. Viņi laulājās 1951. gada nogalē Anglijā, bet 65. kāzu jubileju, ko tautā sauc par Saules jeb Dzelzs kāzām, svinēja Latvijā, Gaismas pilī, ielūdzot četru paaudžu radiniekus un arī draugus no Rīgas Tehniskās universitātes, kur Reinis ir Goda doktors.
Reinis un Zenta savā Dzelzs kāzu dienā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) draudzes dievkalpojumā saņēma īpašu mācītāja Klāva Bērziņa svētību. “Toreiz, pirms 65 gadiem, laulību solījumā draudzes un Dieva priekšā mēs solījāmies mīlēt viens otru vairāk kā sevi pašu līdz mūža galam, un to mēs neesam lauzuši vēl šodien,” saka Zenta un Reinis. Dzelzs kāzu svinības Gaismas pilī sākumā bija Reiņa iecere – sagādāt pārsteiguma dāvanu dzīvesbiedrei. Abi priecājās būt savu radinieku un draugu vidū un baudīt īstu tuvības sajūtu, kuras viņiem Anglijā sākot pietrūkt.
Lasi arī: Zinātne skaidro: vai mēs drīz varēsim atgriezt pie dzīvības mirušos?
Zenta un Reinis mani pārsteidz, sakot: “Mēs latviešu valodā vēl neesam teikuši viens otram “Es tevi mīlu”. Baiļu un briesmu brīžos mēs saskatāmies un apskaujamies – tas pārliecina, ka nekas mūs nesagraus!” Kad vaicāju, kādus padomus no savas ilggadējās pieredzes Vītoli var dot citiem, Reinis atbild: “Pirmkārt, kopdzīvi iesākot, tikai īstā pārliecībā jāsola vienam otru mīlēt vairāk par sevi pašu līdz mūža beigām. Otrkārt, nemīliet ar vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un patiesību. Treškārt, sargiet savu veselību, mūžs var būt vētrains!”
Stāsts par satikšanos
Reinis bilst, ka droši vien pasaulīgam skatam viņa inženiera un mācībspēka sasniegumi ir nozīmīgi, un jūtas pateicīgs Zentai, ka bez viņas mīlestības, labestības un pašaizliedzības tas viss nebūtu sasniedzams. Kā daudz dziļāku un vārdos neaprakstāmu mūža piepildījumu viņš vērtē ilgo, saskanīgo kopdzīvi ģimenē.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
