Daugavpils kafejnīca “Pasaules brīnumi” ir kļuvusi par vienīgo vietu Eiropas Savienībā, kur ir iespēja iegādāties ļoti neparastu un inovatīvu suvenīru “Ņikuļina konfektes”. Vietā, kur darbojas šī Daugavpilī populārā kafejnīca, kādreiz atradās saldumu fabrikas “Krasnij Oktjabrj” («Êšàñķūé Īêņÿášü») firmas veikals, kura krusttēvs bija ievērojamais un iemīļotais cirka mākslinieks un novadnieks Jurijs Ņikuļins. Šī projekta autori kopā ar Jurija Ņikuļina mazdēliem nolēma dot otru dzīvi šīm konfektēm, kuras, jau tika ražotas pirms vairāk kā 20 gadiem.
Uzņēmēji, kas toreiz vadīja konditorejas fabrikas “Uzvara” cehu Dagdā, ar entuziasmu sāka meklēt jaunus produktus un noieta tirgus. Lai īstenotu vienu no idejām, viņi satikās ar Maskavas cirka direktoru Juriju Ņikuļinu.
Jurijs Ņikuļins Latgales pārstāvjus uzņēma ļoti sirsnīgi un jau drīz vien sāka viņus saukt par novadniekiem. Izrādījās, ka viņa mamma dzimusi Līvenhofā (Līvānos) un līdz 1915. gadam mācījusies Dvinskas (Daugavpils) sieviešu ģimnāzijā. Pats tautā iemīļotais mākslinieks 20.gs. 80-ajos gados bija Valmieras Goda pilsonis. Latgales uzņēmēji J. Ņikuļinam piedāvāja kopīgu projektu – ražot konfektes cirka vajadzībām un nosaukt tās par “Nikuļina konfektēm”. Uz ko viņš atbildēja: “Esmu saņēmis piedāvājumus ražot manā vārdā nosauktu degvīnu un pat sviestmaizes, taču konfektes, – tās gan neviens vēl nav piedāvājis. Pamēģināsim.” Liekot mutē Latgalē ražoto lazdu riekstu šokolādes glazūrā, ar ko bija paredzēts piepildīt saldumu kārbu, viņš pēkšņi noteica: “S…, bet ņammīgs”, un paskaidrojot piebilda – “Ārēji atgādina āža “bumbiņas”, bet cirkā vienmēr ir vieta četrkājainajiem aktieriem”. Pirmais konfekšu kārbas variants, kuru izstrādāja Maskavas cirka māksliniece Jeļena Sapožkova, 400 eksemplāru tirāžā tika nodrukāts Daugavpilī. Kārba svēra 400 g, un tai bija 2 daļas.
Tieši pēc mēneša konfekšu kārbas paraugs jau atradās uz Jurija Ņikuļina galda. Nedaudz izbrīnījies par novadnieku izveicību, viņš palūdza saviem juristiem sagatavot autorlīgumu, kas tika parakstīts pēc 5 dienām. Līguma soda sankciju sadaļā tika ierakstīts punkts, saskaņā ar kuru autors jebkurā laikā varēja atsaukt savu piekrišanu, samaksājot soda sankcijas 1 Krievijas rubļa apmērā, ņemot vērā maiņas kursu 1$=4500 rbļ. Ņikuļinam patika šāds joks. Otrs kārbas variants tika nodrukāts Rīgas tipogrāfijā “Kvadra Pak” un ārēji tikpat kā neatšķīrās no pirmā. Ņemot vērā Jurija Ņikuļina un visu pārējo vēlmes, šai kārbai jau bija 3 daļas, jo tajā tika ievietots “pārsteigums” – “Jurika kubiks”, un tās svars samazināts līdz 325 g. Kad kārbu atvēra, no tās negaidīti izlēca kartona kubiks. Šī kārba pie Jurija Ņikuļina nonāca 1995. gada oktobrī. Sarunās par cirka jaunās ēkas būvniecības gaitu ar somu celtniekiem, kas atteicas veikt dažus darbus ar garantiju, konfekšu kārba nokļuva uzmanības centrā. Kad sarunu gaitā abas puses bija izsmēlušas savus argumentus, un iestājās pauze, Jurijs Ņikuļins cita starpā Somijas viesiem piedāvāja iedzert tēju ar “viņa vārdā nosauktajām konfektēm, kuru ražošana uzsākta Baltijā”. Kad galvenajam viesim no konfekšu kārbas rokās pēkšņi iekrita “Jurika kubiks”, spriedze noplaka, un pārrunas noslēdzās par labu cirka administrācijai.
Sadarbība ar Juriju Ņikuļinu turpinājās līdz 1997. gada augustam. Neraugoties uz augsto ievedmuitu un citiem šķēršļiem ceļā uz “saldo” Maskavas tirgu, Ņikuļins šim projektam palīdzēja, kā vien spēja. Kad likās, ka visas iespējas ir izsmeltas, viņš atbalstīja Latgales uzņēmēju iniciatīvu sameklēt konfekšu ražotāju Maskavā, bet iepakojumu piegādāt no Latvijas. Pateicoties viņa personīgajai rekomendācijai, tika uzsāktas pārrunas ar pazīstamo saldumu fabriku “Krasnij Oktjabrj” («Êšàñķūé Īêņÿášü»). Uzņēmuma direktors Anatolijs Daurskis, arī novadnieks “no mātes puses”, bija ļoti pārsteigts par Ņikuļina konfekšu kārbas rašanās stāstu. Fabrikas mārketinga nodaļa no viņa dabūja trūkties par to, ka maza Latgales rūpnīciņa, nevis viņi, saņēma šādu autorlīgumu. Ideja tika atbalstīta, bet kad sadarbības līgums jau bija parakstīšanas stadijā, Jurijs Ņikuļins pēkšņi devās aizsaulē. Šo līgumu tā arī neparakstīja, toties tapa cits līgums – par kopīga fabrikas “Krasnij Oktjabrj” («Êšàñķūé Īêņÿášü») firmas veikala atklāšanu Daugavpilī. Tas bija šī uzņēmuma pirmais veikals Eiropā. Ar laiku tirgus ekonomika ieviesa savas korekcijas, un veikala darbība tika pārtraukta.
Taču šobrīd “Ņikuļina konfekšu” projektam ir dota jauna elpa. Rieksti šokolādē, ar ko tiek piepildītas “Ņikuļina konfekšu” kārbas, tiek ražoti vienā no Daugavpils konditorejas uzņēmumiem. Savukārt pārsteigums – “Jurika kubiks”, kas ir ievietots šajā konfekšu kārbā, gaida ikvienu, kas to atvērs.
Daugavpils uzņēmēji ir izdevuši arī konfektēm veltītu brošūru, kurā aprakstīta to interesantā vēsture, un tā ir pieejama Daugavpils tūrisma informācijas centrā.
