Tomēr, te nu es esmu. Es pieņēmu lēmumu apzināti neiebilst pret to. Man ir bijusi perfekta prakse un es esmu daudz iemācījusies par dzīvi no sievietēm, par kuru veselību esmu rūpējusies. Viņas man ir iemācījušas, ka grūtniecība neīstajā laikā, ar neīsto cilvēku, vai neīstajā situācijā ir ļoti vientuļa. Tu jūties pamests. Kāda jauna sieviete man pastāstīja, ka drīzāk dosies mājup ar trim autobusiem, pēc operācijas un riskēs ar noasiņošanu, nekā palūgs, lai viņu mājup aizved kāds radinieks vai draugs, tādējādi atklājot viņas situāciju. Es viņai iedevu sanitāros dvieļus un klusībā cerēju uz to labāko.
Šodien es veicu 21 abortu, pārtraucot 16 līdz 44 gadus vecu sieviešu grūtniecības. Sievietes ir devušās šurp pat no Ziemeļīrijas, lai atgūtu kontroli pār saviem ķermeņiem. Es esmu rūpīgi sijājusi krustu šķērsu, lai atrastu mazo, caurspīdīgo, medūzai līdzīgo augli, kas ir piecas nedēļas vecs. Esmu ar sāpēm izņēmusi 23 nedēļas vecu embriju, daļu pa daļai un aplūkojusi dzemdes ultraskaņas attēlus, redzot kā tā samazinās līdz normāliem izmēriem. Esmu dzirdējusi 21 stāstu un 21 smagu lēmumu, daži no tiem bija agonijas pilni, citi bija atklātāki, bet neviens no tiem nebija nācis viegli.
Klīnikas darbinieki pacientiem izrāda neierobežotu līdzjūtību. Viņi jūt perfektu balansu starp situācijas nozīmīgumu un pārāk lielas brēkas nesacelšanu. Tā ir viņu ikdiena, un viņi ir pieredzējuši tajā, ko dara. Mana pieredze pierāda to, ka nav viena tipa sieviešu, kurām ir nevēlama grūtniecība.
Es esmu redzējusi gan profesionālas sievietes 40 gadu vecumā, gan haotiskas meitenes pusaudža gados, un lielākā daļa no viņām izmantojušas kādu kontracepcijas metodi, bet neveiksmīgi. Daudzas no šīm sievietēm jau ir mātes. Dažas ir ļoti reliģiozas. Dažām ieteikts veikt ļoti gaidītas grūtniecības abortu, medicīnisku iemeslu dēļ. Kāda sieviete, kas bija mana paciente, pastāstīja, ka viņai veikta mākslīgā apaugļošana, bet paliekot stāvoklī viņa informēta par to, ka auglim ir smagas anomālijas.
Tas nav kļuvis par manu normālo ikdienu. Es šaubos, ka tas kādreiz tā notiks. Kad es pametu klīniku es dažkārt jūtos pacilāta, jo esmu iemācījusies jaunas prasmes un apzinos, ka palīdzu sievietēm, kuras nonākušas bezcerīgā laikā. Es palūkojos atpakaļ uz kontingentu, kas nosoda abortu un domāju, vai es jūtos vainīga, kā arī vai man tādai vajadzētu justies. Tik ilgi, kamēr pastāvēs neplānota grūtniecība, mums būs jāpalīdz sievietēm, kas nonākušas šādā nevēlamā situācijā, nevis jāapkauno viņas. Aborts var uzlabot dzīvi, nenodarot ļaunumu.
Es atviegloti nopūšos, kad aizveru aiz sevis savas mājas durvis un novelku kurpes. Mans draugs izdzird, ka esmu atnākusi mājās un no virtuves jautā, kā man gājis šodien. Es nomurminu kaut ko nesaprotamu un atbildu: “Kā būtu ar glāzi vīna?”
Avots: theguardian.com
