Mēs satikāmies gandrīz gadu līdz saderinājāmies, un pēc tam vēl 5 mēnešus līdz kāzām. Tas fakts, ka mēs ar vīru pirmo reizi skūpstījāmies tikai pie altāra, izraisīja daudzas neuzticīgas nopūtas.”Kā tu vari zināt, vai esat seksuāli saderīgi, ja tu pat viņu neesi skūpstījusi?” – man tika jautāts. “Vai tad tev tas nav jāzina, pirms tu saki “Jā”?”.
Godīgi sakot, es nekad neesmu pārdzīvojusi par to, ar kuru es būšu seksuāli nesaderīga. Tāpēc, ka visi man apgalvoja, ka seksam laulībā jābūt brīnišķīgam. Es dažreiz šaubījos par savu lēmumu pat neskūpstīties, bet mans puisis tam piekrita, kaut arī mums nebija viegli, tāpēc es nolēmu, ka nebūs problēmu.
Tagad es smejos par savu naivumu.
Es nevainīgi domāju, ka mūsu abpusēja tiekšanās palikt nevainīgiem ar uzviju atmaksāsies ar karstu un kaislīgu seksu pēc kāzām. Es tā domāju, jo man netika teikts, ka varētu būt savādāk.
Ne man, ne viņam nebija seksuālas pieredzes, mums nebija sarunu ar citiem precētiem pāriem, un man pat nebija normālas seksuālas audzināšanas skolā. Neskatoties uz maniem biežajiem jautājumiem, ko es varu sagaidīt kāzu naktī, mani draugi, ģimene un pat ārsti teica “Nepārdzīvo, kaut kā jau tiksiet galā”.
Bet mēs netikām galā, viss notika ne tā, kā gribētos un kā mēs plānojām.
Drīz vien pēc atgriešanās no medusmēneša (un asaru, sāpju un vilšanās nedēļas) man diagnosticēja vagīnismu. Man bija piespiedu muskuļu samazināšana mazajā iegurnī, kas jebkuru vaginālu ieiešanu padarīja sāpīgu un faktiski neiespējamu.
Tālāk sekoja vismelnākā manas dzīves josla.
Pēc sarunas ar ārstiem es sāku saprast, ka destmigadīga nevainības glabāšana zemapziņas līmenī ir mani pārliecinājusi, ka sekss ir slikti, ka no tā ir jāizvairās un ka par to nedrīkst domāt. Bet, kad tas kļuva par “drīkst”, mans ķermenis nezināja, ko darīt, tāpēc, ka ir pavadījis tik daudzus gadus aizliedzot sev uzbudināties un pat par to domāt. Vagīnismu patiešām var izraisīt pārlieku strikta un neadekvāta dzimumaudzināšana.
Man sākās depresija. Es jutu savu nespēju kā sieviete un kā sieva. Mani draugi vairāk man nevarēja palīdzēt. Un, ko teikt cilvēkam, kurš visu savu dzīvi ir gaidījis, lai izjustu tādu vienkāršu cilvēcīgu vajadzību, bet tagad fiziski to nespēj? Grūti atrast vārdus tādai sarežģītai situācijai.
Es meklēju laiku un naudu ikdienas treniņiem un iknedēļas konsultācijām, bet sāku pastāvīgi dusmoties uz visiem apkārtējiem: uz vīru, ģimeni, draugiem un pat uz Dievu.
Es nevarēju paciest šādu netaisnību. Es pieliku tik daudz pūļu, lai sevi taupītu vīram, un, ko es saņēmu kā apbalvojumu – stresu un uztraukumus.
Diemžēl es tāda neesmu viena. Tā ir daudzu meiteņu problēma, kuras tikušas audzinātas stingrās ģimenēs, un ne tikai kristiešu. Un es personīgi neuzskatu, ka problēma ir baznīcā. Es uzskatu, ka problēma ir seksuālajā audzināšanā, tajā, kā bērniem un pusaudžiem tiek pasniegta tāda tēma kā sekss. Nevajag to apspiest pilnībā, bet nevajag par to runāt kā par kaut ko sliktu un nepiedienīgu. Vienkārši par to, ka tam ir jābūt ar pareizo cilvēku, pareizajā vietā un pareizajā laikā, un, ka var būt neērti, un, kā tas mēdz notikt, un, kam ir jābūt gataviem.