LAUVA
Mēs visi dzīves gaitā uzzinām, kāpēc Lauva nāk šajā pasaulē – mīlestības vara ir spēcīgāka nekā mīlestība pret varu, bet iemācīties sevi mīlēt ir svarīgāk nekā būt mīlētam.
Augstākais Lauvas Es ir viņa sirds, vīrišķība un mērķtiecība. Tas dod viņam spēkus, lai sasniegtu izvēlētos mērķus. Lauvas galvenais uzdevums ir panākt, lai viņa ķermenis un mērķtiecība kalpotu sirdij, pakļauties Augstākā spēka viedumam. Kad Lauva seko savas atvērtās sirds balsij, viņš dāvā citiem cilvēkiem Saules enerģiju. Dabiskā pievilcība, pašvērtējuma apziņa un paredzēšanas spējas palīdz viņam gāzt kalnus.
Kad Lauva sāk izdabāt savam spītīgajam Ego, rezultātā viņš, kā likums, “apdedzinās”. Šajā gadījumā viņam ir jāsaprot, ka patiesa gudrība ir mīlestības varas izmantošana. Ego ir galvenā visu problēmu sakne un vienlaicīgi galvenais Lauvas skolotājs. Viņa Ego ir tik liels, ka Lauva nespēj pretoties savām vēlmēm un pat sajauc tās ar Dieva gribu.
Kad viena no Lauvas labajām īpašībām – ticība sev – pārvēršas par augstprātību, viņš sāk uzskatīt savas vēlmes un vajadzības par svarīgākām nekā citu cilvēku vēlmes. Un pārtop no līdera, kuru mīl, par diktatoru, kuru ienīst. Turklāt, ja Lauva akli iet uz savu mērķi, ignorējot citu cilvēku kritiku, viņš nonāk nepavisam ne tur, kas viņam patiesībā vajadzīgs, pa ceļam uzkrājot karmiskos parādus.
Valdonīgā Lauvas augstprātība var aizvainot citus cilvēkus. Viņš kļūst nevaldāms un pašpārliecināts, sāk ticēt, ka viņam nav nesasniedzamu mērķu. Pašpārliecinātība ir laba rakstura īpašība, bet ne tajā gadījumā, ja tās avots ir personīgā pārākuma jūtas.
Ja Lauva izmanto savu mērķtiecību, lai sekotu savas cēlās sirds balsij, viņa viedumu un spēku saskata apkārtējie un ir gatavi viņam palīdzēt. Šajā gadījumā Lauva sasniedz rezultātus, kas priecē gan viņu, gan apkārtējos. Kad Lauva seko savai sirdij, viņš dara to, ka patiešām nepieciešams konkrētajā brīdī. Tas ļauj viņam sasniegt tādus panākumus, kas nebūtu iespējami, ja viņš sekotu savam Ego.
Tieši mīlestībai ir jākļūst par Lauvas spēka avotu. Kad Lauva atsakās no spītības un izvēlas mīlestību, viņš kļūst patiesi spēcīgs. Viņam nevajadzīgas kļūst uzslavas un apkārtējo atbalsts.
Katram Lauvam jānonāk pie patiesības pa savu ceļu. Daļa Lauvu vienkārši zina par savas sirds cēlsirdību, tāpēc ieklausās tajā. Citi atver savas dvēseles enerģiju caur pozitīvām emocijām, mīlestību pret bērniem, dzīvniekiem, dabu. Lauva savienojas ar savas sirds enerģiju, kad domā par mīļotajiem cilvēkiem. Lai kādu savas sirds atvēršanas veidu Lauva neizvēlētos, viņam tas noteikti ir jāizdara – jo tieši sirdī ir visa viņa gudrība un viss viņa spēks.
Viens no veidiem, kā sasniegt garīgo pilnību, ir it visā izrādīt pazemību. Pateicoties pazemībai, cilvēka dvēsele vienmēr paliek atvērta un cēlsirdīga, pazemība neļauj izveidoties uzpūstam Ego. Pat būdams pieticīgs cilvēks, Lauva vienmēr atceras, ka viņš ir karalis, un to neviens viņam nespēs atņemt. Pazemība atver viņam ceļu uz augstāko spēka avotu. Vairāki Lauvas par to saka: “Visums šodien ļoti daudz izdarīja ļoti daudz ar manām rokām!”
Nopietna problēma Lauvām ir, ka viņi nejūt brīdi, kad vajag atteikties no kādas lietas un virzīties tālāk. Bieži vien savas ietiepības dēļ Lauvas uz ilgu laiku iestrēgst vienā nodarbē. Dažkārt Lauva tikai pienākuma apziņas dēļ nodarbojas ar lietu, kas nekādi neveicina viņu pilnveidošanos. Lauva var domāt, ka atteikšanās no savām saistībām ir vājuma pazīme, lai gan ļoti bieži tā ir spēka un gudrības izpausme.
Cita karmiska Lauvas kļūda ir, ka viņi sāk uzskatīt sevi par Visuma centru. Tad viņš pārvēršas par egoistisku tirānu un atņem enerģiju apkārtējiem tā vietā, lai šo enerģiju viņiem dotu. Uzskatot sevi par labāku nekā citi, Lauva ierobežo savas iespējas. Viņš uzskata sevi pārāku par ikdienību un zaudē spēju priecāties par dzīvi. Cenšoties it visā atšķirties no citiem, Lauva visus spēkus tērē sava tēla radīšanai. Taču viņš ir tāds pats parasts cilvēks, kā visi.
Sava pārākuma sajūta spēj sagrozīt galvu jebkuram cilvēkam, un Lauvam ir jāatceras, ka tā ir viltus sajūta. Kad cilvēks izdomā, ka viņš ir īpašs, labāks par citiem, viņš pārstāj dzirdēt sirds balsi, savu Augstāko Es.
Lauvam jāizjūt, kad viņš uzņemas pārāk daudz, un šajā brīdī viņam jāatceras par sevi. Lai kāds cits uzņemas daļu problēmu. Ja Lauva tērē visus spēkus tikai, lai radītu iespaidu par sevi, viņš to dara pa tukšo, jo šajā gadījumā nesniedz nesavtīgu dāvanu no tīras sirds, bet strādā pie sava imidža. Lauvam ir jāsaprot, ka patiesais cēlums rodams viņa Garā.
JAUNAVA
Mēs visi dzīves gaitā saprotam, kādam mērķim dzimst Jaunavas – viss šajā pasaulē jau ir pilnīgs, un viss, kas mums jādara – jāatzīst tas. Jaunava var pamodināt savu Augstāko Es, kad sapratīs, ka pasaulē pastāv pilnība, kad iemācīsies pieņemt visu, kas notiek, kā pašu par sevi saprotamu.
Protams, dzīvē ir daudz nesaprotamā un bieži vien – nepatīkamā, taču visā, kas notiek, ir Augstāka jēga. Izcilais prāts sniedz Jaunavai iespēju maksimāli izmantot pastāvošās iespējas (tā vietā, lai žēlotos par dzīvi), un pakāpeniski viņai jānonāk pie Visuma gudrības sapratnes – tas arī ir Jaunavas galvenais karmiskais uzdevums.
Ja Jaunava kā pašu par sevi saprotamu pieņem visu, kas notiek, tic, ka nav nepieciešamības pārtaisīt pasauli, tad šāda attieksme palīdz viņai saprast, ko nepieciešams darīt konkrētā brīdī, palīdz nest gaismu, dod spēkus, lai izpildītu savu sūtību.
Pārsteidzoši, bet ieraudzīt pasaules pilnību Jaunavai palīdz viņai raksturīgais perfekcionisms, sīkumainība un piekasīšanās. Pasaule reti atbilst mūsu gaidām, un rēķinoties ar to, ka apkārtējie un pati dzīve atbildīs Jaunavas augstajiem standartiem, viņa sevi nolemj pastāvīgai vilšanās sajūtai.
Kad Jaunava izmanto savas analītiskās spējas tikai tāpēc, lai meklētu trūkumus (tā vietā, lai atrastu priekšrocības un gūtu no tām maksimālu labumu), attiecas pārāk kritiski pret sevi un dzīvi kopumā, viņa apzog pati sevi. Viņas Liktenis pārvēršas par grūtu pārbaudījumu, un tas Jaunavai var daudz ko iemācīt.
Jaunavas laimes noslēpums ir izmantot savu perfekcionismu, lai meklētu pilnību mūsu pasaulē. Perfekcionisms ir trūkumu meklēšana. Ja Jaunava meklēs labo, viņa spēs ieraudzīt pati savas dvēseles un dzīves pilnību. Kad Jaunava vēlas ieraudzīt labo, viņa to atrod – sevī, citos cilvēkos, pasaulē, un tas atmodina viņas Augstāko dabu.
To pašu var sacīt arī par Jaunavas piekasīgumu. Viņai jāatsakās no sīkumainības (centieniem spriest, kas ir labi, kas slikti, kas ir pareizi un kas nepareizi) par labu prātīgam un objektīvam situācijas novērtējumam. Šajā gadījumā Jaunava varēs nodalīt nepieciešamās darbības no nevajadzīgajām, spēs pieņemt pareizos lēmumus. Kad Jaunava sāk dzīvē ieraudzīt skaisto, viņa savienojas ar Dievišķo plūsmu un viņas dzīves ceļš kļūst laimīgāks.
Jaunavai jāizvērtē dzīves situācijas, lai atrastu labāko rīcības taktiku, atsakoties no neefektīviem risinājumiem. Nav svarīgi, pie kā strādā Jaunava, – viņa uzreiz redz, ko iespējams izdarīt konkrētajā situācijā. Tā ir ļoti vērtīga īpašība, taču tā var kļūt arī par vilšanās avotu.
Dzīve reti kad attaisno visas mūsu gaitas – Visumam ir savs priekšstats par pasaules uzbūves pilnīgumu. Savus centienus pēc pilnības Jaunavai jāizmanto tikai tajā, ko viņa spēj kontrolēt, – savā uzvedībā -, un tad viņa varēs mierīgi attiekties pret dabisko notikumu gaitu.
Jaunavas laimes atslēga nav tajā, lai daudz strādātu, un pat ne tajā, lai mīlētu savu darbu. Viņai jāsaprot, ka pasaule ir pilnīga pat savā nepilnībā un jāpieņem to par pašsaprotamu.
Jaunavai jāsaprot, ka darbā nepieciešams gūt panākumus, nevis pilnību. Jaunava spēs sasniegt garīgo apgaismību, kad sapratīs, ka pasaule jau ir pilnīga, un pilnīgi ir jebkuri darba rezultāti pat tad, ja tie stipri atšķiras no gaidītajiem. Tāda ir dzīves gudrība.
Sirds atvērtība un humora izjūta palīdzēs Jaunavai ieraudzīt pastāvēšanas jēgu un saņemt no dzīves prieku. Bieži Jaunavas pārāk merkantili attiecas pret savu darbu, cenšoties nopelnīt iespējami vairāk, aizmirstot par intelekta un garīguma pilnveidošanu, tādējādi veidojot negatīvu karmu.
Dažkārt Jaunava tā pārdzīvo par otru cilvēku, ka uzņemas pārāk lielu atbildību, cenšoties palīdzēt par jebkuru cenu. Viņa aizmirst, ka katram cilvēkam ir savs Liktenis un savi karmiskie uzdevumi. Un tiecoties risināt viņa problēmas, tērējot tam milzu enerģiju un laiku, Jaunava aizmirst, ka iejaucas šā cilvēka Liktenī.
Dažreiz tas viņai izdodas, pateicoties savai spēcīgajai enerģētikai. Bet rezultātā viņa pati jūtas pārgurusi, izsmelta un slima. Jaunava izšķiež savus spēkus tā vietā, lai izmantotu bezgalīgās Dievišķās enerģijas rezerves. Viņai ir jānomierinās un jāļauj Dievam ārstēt pasauli, jāiemācās neiejaukties notikumu dabiskajā gaitā.
Savos centienos ideāli iekārtot savu dzīvi Jaunava nedrīkst aizmirst pašu svarīgāko – mūsu pasaulē jau pastāv pilnība. Vēl Jaunavai ir jāsaprot, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savām kļūdām un tiesības no tām mācīties, un tam var būt nepieciešams ilgāks laiks, nekā šķita sākumā. Jaunava nereti uzstājīgi virza savas idejas, lai gan pārējie tās nespēj saprast.
Aizkaitināmība, aizvainojuma jūtas, nepārliecinātība par sevi, neiecietība – lūk, pazīmes, kas liecina, ka Jaunava ir nogājusi no pareizā ceļa. Šādas emocijas ir signāls tam, ka Jaunava atrodas savas Zemākās dabas ietekmē. Kad Jaunava mierīgi (bet labāk – ar mīlestību) vēro citu cilvēku darbības, viņa savienojas ar to savu dvēseles daļu, kura zina, kā panākt vislabākos rezultātus jebkurā jomā.
SVARI
Mēs visi dzīves laikā uzzinām, kāpēc Svari nāk šajā pasaulē. Augstākā līdzsvara forma – tas ir viņu iekšējais miers, stāvoklis, kad dvēselē valda harmonija, un nekas to nespēj izjaukt.
Tie Svari, kuri vienmēr cenšas uzturēt garīgo līdzsvaru, spēj mierīgi un objektīvi lūkoties uz pasaules lietām, jebkuru situāciju uztvert bezkaislīgi, atrast pareizos risinājumus. Iekšējais miers pārvērš Svarus par akustisko rezonatoru, kura klātbūtne palīdz uzturēt līdzsvaru apkārtējā pasaulē.
Dažkārt Svari nonāk līdzsvarā caur konfliktu. Viņiem konflikts labākajā gadījumā ir kaut kas neērts, lielākajā daļā gadījumu – neciešams, bet sliktākajā – kaut kas ļoti šausmīgs. Vairākums Svaru tic, ka nogludināt konfliktus ir viņu pienākums pat tad, ja viņiem nav saistības ne ar vienu no konfliktējošajām pusēm. Lai gan paši Svari dara visu iespējamo, lai izvairītos no viedokļu sadursmēm, konfliktos viņi var daudz iemācīties. Tieši konflikta laikā viņi saprot, ka harmonija, pēc kuras viņi tiecas, ir cilvēkā pašā.
Svari jūtīgi attiecas pret jebkuru netaisnību un disharmoniju. Viņi dara visu, kas viņu spēkos, lai izlabotu disbalansu tikai tāpēc, lai panāktu, ka viss atkal ir kārtībā. Dažkārt Svari atsakās būt laimīgi, dzīvot pilnasinīgu dzīvi, kamēr apkārt nav iestājusies pilnīga harmonija. Tas nozīmē, ka gaidīt viņiem nāksies diezgan ilgi, jo pasaule nekad nebūs pilnīga.
Svariem ir jāpacenšas saglabāt garīgo līdzsvaru neatkarīgi no tā, vai apkārt valda taisnīgums un miers. Miers un harmonija ir mūsu apziņā – to tikai vajag atrast.
Svari sāks sevi saprast, kad iemācīsies tikt galā ar ārējiem konfliktiem. Bieži vien Svari piekāpjas, piekrīt darījumiem un vienkārši pakļaujas citu cilvēku gribai – viss tikai vēlamās harmonijas dēļ. Taču tā kā citi turpina darīt to, ko darījuši (rūpēties tikai par savām interesēm), grūtības un problēmas rodas atkal un atkal, un tas sagrauj ideālās attiecības, kuras cenšas izveidot Svari. Tā vietā, lai tērētu visus spēkus attiecību veidošanai ar citiem cilvēkiem, Svariem ir jāiemācās dzīvot harmonijā ar sevi, veidot harmoniskas attiecības ar Dievu.
Kad Svari dzīvo saskaņā ar sevi, viņi savienojas ar savas dvēseles augstāko daļu, kas dod apmierinātības un piepildītības sajūtu. Tad viņi sāk zem kājām just stingru zemi, viņus neatstāj iekšējā līdzsvara sajūta, lai ko arī nedarītu un kā neuzvestos citi cilvēki.
Tomēr izveidot pareizas attiecības ar sevi Svari varēs, kad iemācīsies veidot attiecības ar apkārtējiem. Ārējās attiecības atspoguļo kaut kādu daļu no attiecībām pašam ar sevi. Kad Svari to sapratīs, viņi iemācīsies pareizi komunicēt, attīstīt saskarsmes prasmes, laikus atrisināt strīdus un konfliktus.
Visvairāk Svari ciena “pareizību”. Svari šajā jēdzienā iekļauj līdzsvarotību, universālu viedumu. Viņi vēlas, lai pasaulē valdītu harmonija un taisnīgums. Taču Svariem jāsaprot, ka jēdziens “pareizība” atšķiras katrā situācijā. Svari tiecas pēc objektivitātes, bet zina, ka mēs nedzīvojam vakuumā – mēs visi pastāvīgi esam pakļauti dažādām ietekmēm. Un Svariem ir jāiemācās ņemt vērā visas šīs ietekmes, nosakot, kas ir “pareizs”, un kas – “nepareizs”.
Svariem nepatīk disharmonija, un katram no viņiem ir savs veids, kā ar to cīnīties. Daļa Svaru vienkārši ieiet savā iekšējā harmoniskajā pasaulē cerībā, ka citi mainīsies. Citi Svari cenšas mainīt situāciju ar aktīvu darbību. Jebkurā gadījumā Svariem nepaiet ne viena diena bez centieniem padarīt pasauli taisnīgāku.
Svari ir zodiaka estēti, un bieži vien viņi spēcīgi koncentrējas uz ārējo skaistumu. Daži Svari tā aizraujas ar savu ārieni vai mājokļa skaistumu, ka šī aizrautība viņiem kļūst par uzmācīgu ideju. Svariem piemīt iekšēja skaistuma izjūta – tā ir daudz dziļāka un svarīgāka par fizisko skaistumu. Caur šo izjūtu pasaulē ienāk Gara skaistums – tas arī ir galvenais, kas Svariem jāapgūst šajā dzīvē.
Vēl viena Svaru kļūda – vajadzība pēc attiecībām var pārvērsties par bailēm no vientulības. Dzīves jēgu un savu Es Svari meklē attiecībās ar otru cilvēku. No tā izriet Svaru raizes nevienam nepatikt. Šīs ir vienas no lielākajām Svaru bailēm, tāpēc viņi tā cenšas būt patīkami un taisnīgi. Viņi ir pārliecināti, ka tikai slikts cilvēks var nepatikt – tā ir viņu baiļu sakne.
Svari sliecas pēc apkārtējo reakcijas spriest par savu vārdu vai rīcības pareizību. Viņi bīstas, ka viņus nosodīs vai sāks ignorēt, ja viņi pieļaus kļūdu. Svari bieži baidās godīgi pateikt, ko viņi domā vai jūt, jo bažījas, ka šādi atgrūdīs no sevis citus cilvēkus.
Praksē mērķa sasniegšana ir daudz darbietilpīgāks un nepatīkamāks process, nekā to vēlētos jūtīgie Svari. Iespējams, panākumu gūšanai nāksies zaudēt līdzsvaru, ņemot vērā citu cilvēku vēlmes, risināt konfliktus. Svariem ir jāiemācās dzīvot šajā pasaulē saskaņā ar sevi – tad skarbā realitāte nespēs kaitēt viņu plāniem.
SKORPIONS
Mēs visi dzīves gaitā cenšamies saprast to patiesību, kuras apgūšanai pasaulē nāk Skorpions: savienojoties ar Augstāko dabu, cilvēks var pārvērst jebkurus trūkumus (gan savus, gan apkārtējās pasaules) labās īpašībās.
Galvenais šādas pārtapšanas instruments ir mīlestība. Kad spēcīgas emocijas un apķērīgs prāts pakļaujas viedās sirds balsij, Skorpions savienojas ar pārdabisku spēku un iegūst maģiskas spējas, pārtopot par īstu Gaismas burvi. Pateicoties tam, viņš var gūt lielus panākumus jebkurā jomā. Viņš iegūst spēju redzēt noslēpumainas problēmas un slēptus resursus, vairot labo un skaisto pasaulē.
Skorpionam piemīt liels spēks, un viņš pastāvīgi sev vaicā, kā to labāk izmantot. Viņš visu laiku atrodas izvēles priekšā – izmantot savu spēku, lai attīstītu savas labākās īpašības un palīdzētu citiem, vai radīt problēmas un sagraut to, ko dara citi.
Skorpions lieliski zina, ka viņam ir daudz iespēju iznīcināšanai, un dažkārt viņš sev jautā, vai viņš pieder pie Zodiaka tumšajām zīmēm. Skorpionam piemīt spēja saskatīt labā un ļaunā, gaismas un tumsas cīņu, un tas var viņam daudz ko iemācīt.
Kad Skorpions izvēlas labā ceļu, viņš vairo savu saikni ar Visumu. Viņam jāiemācās tikt galā ar savu Zemāko dabu, un tad viņš kļūs patiešām spēcīgs. Zemākā daba – tie ir centieni manipulēt ar cilvēkiem, aizraušanās ar tenkām, nevēlēšanās ieklausīties savos apkārtējos. Kad Skorpions savus mērķus sasniedz ar šādām metodēm, viņā veidojas negatīvas īpašības.
Skorpionam ir jāizmanto savs spēks, lai atrastu sevī mīlestību un labestību – tā viņš varēs sasniegt tādus rezultātus, kas pārsteigs viņu pašu. Ja Skorpions cenšas saskatīt visā tikai labo, pat zinot par ļaunā pastāvēšanu, viņš ne tikai atrod bezgalīgas spēka rezerves, bet arī palielina tās, jo labais dod viņam nesaraujamas saiknes sajūtu ar Augstākajiem spēkiem.
Lasi vēl: Šis Zodiaka zīmju TOP 5 ir paši labākie meļi – tu esi sarakstā?
Protams, Skorpionam nāksies piedzīvot laikus, kad viņa negatīvās īpašības ņems virsroku. Šādos periodos viņš tik daudz domā par problēmām – reālām un iedomātām -, ka visā redz tikai ļauno. Skorpions kļūst cinisks un īgns, sāk ticēt tam, ka dzīvē nav nekā laba. Viņam ir jāiemācās izmantot savu galveno priekšrocību – spēju mainīties – tas ir viņa galvenais karmiskais uzdevums. Mainot jebkuru trūkumu par labu īpašību, Skorpions spēs veiksmīgi atrisināt jebkuru, pat visnepatīkamāko situāciju.
Mainīties Skorpionam palīdzēs mīlestība, un mīlestībai jādzīvo viņā vienmēr. Jo dziļāk Skorpions iekļūst savas dvēseles tumšajās dzīlēs, jo augstāk viņš pietuvinās Gaismai!
Skorpions iemācīsies izmantot savu spēku, kad darīs to, kas kalpo vispārējam labumam. Kad Skorpions domā par katra vajadzībām un vēlmēm (tostarp pats par savējām), viņš atrod negaidītus un atjautīgus problēmu risinājumus. Augsti mērķi veicina arī viņa paša augšupeju un dod iespēju ieraudzīt un izdarīt to, kas iepriekš šķita nesasniedzams. Skorpions pārvēršas par kanālu, pa kuru Gaisma ienāk mūsu pasaulē. Pateicoties tam, viņš spēj paveikt brīnumus. Jo spēcīgāka kļūst Skorpions saikne ar Gaismu, jo ātrāk mainās viņa attieksme pret dzīvi.
Viens no labākajiem veidiem, kā glābt sevi no emocionālās un intelektuālās tumsas, ir pacensties izmantot savas radošās spējas, lai atrastu iespēju mainīt situāciju uz labo pusi. Kad Skorpions izmanto savu apķērību un aso prātu, lai nonāktu pie problēmas risinājuma, viņš varēs atrast priekšrocības jebkurā situācijā (un nav svarīgi, cik bezcerīga šī problēma šķiet).
Galvenās bailes, ko Skorpionam ir jāpārvar šajā dzīvē, ir bailes būt vājam, nespējīgam ietekmēt situāciju. Viņš grib zināt, ka pārvalda pasauli – tas dod viņam sava nozīmīguma un drošības sajūtu. Skorpions baidās izrādīt vājumu vispār vai vājumu atsevišķās dzīves jomās.
Kad Skorpions apvainojas, viņš nekavējoties liek lietā savu “dzeloni”. Taču viņam jābūt uzmanīgam ar savu “nāvējošo ieroci” – pie mums atgriežas viss, ko mēs darām, un galu galā agresija var vērsties pret Skorpionu pašu. Iespējams, ka Skorpiona darbības kļūst par iemeslu nopietnai problēmai, kuru risināt viņam vajadzēs pašam. Skorpionam pastāvīgi sev jāsaka: “Neiedzel pats sev”.
Ja Skorpions spēs pārvarēt savas Zemākās dabas ierobežojumus, viņš varēs pacelties ļoti augtu. Bet tikai tad, ja viņš spēs atbrīvoties no savām egoistiskajām vēlmēm un centieniem un spēs pareizi (neitrāli) novērtēt situāciju, skatīties no putna lidojuma augstuma.
Vēl viens Skorpiona uzdevums – viņam jāiemācās cīnīties ar savu vēlmi kontrolēt citus cilvēkus, atzīt viņu gudrību un tiesības uz izvēli. Tas Skorpionam var izrādīties pārāk grūti, it īpaši, ja runa ir par tiem, kurus viņš mīl, – par viņa bērniem.
Nākamais uzdevums – pārvarēt kaislību pēc varas. Tā ir nopietna Skorpiona atkarība, viņam ir ārkārtīgi grūti tik galā ar varaskāri. Spēka sajūta, ko cilvēkam dod vara, Skorpionam ir vislielākais kārdinājums. Un šeit slēpjas viens no galvenajām viņa mācībstundām – viņš var sasniegt varu, viņš mīl varu, tad kāpēc viņam no tās būtu jāatsakās?
Vara cilvēkā nogalina spēju būt žēlsirdīgam, un kad Skorpions pārvalda notikumus, viņš kavē savu garīgo attīstību. Kad Skorpions atsakās kontrolēt visu notiekošo, viņš var atklāt, ka viss attīstās vislabākajā veidā – labāk nekā viņš iztēlojies savos sapņos.
Būt Skorpionam nozīmē iziet cauri tumsas periodiem, kad dzīve šķiet grūta un bezjēdzīga. Sāpes un depresija nomāc viņu vēl ilgu laiku pēc grūtību pārvarēšanas. Apkārtējie var domāt, ka Skorpions ar visu ir ticis galā, ka viņa dzīvē viss nokārtojies. Patiesībā, kad cilvēki izsaka šādu pieņēmumu, Skorpionam gribas viņus nogalināt – ja viņš spētu mainīt savu noskaņojumu pēc savas vēlēšanās, viņš jau sen to būtu izdarījis.
Ilgais ceļš caur depresijas periodiem ir svarīgs posms Skorpiona personīgajā un garīgajā attīstībā. Šajā laikā Skorpions jūt, ka viņā kaut kas mirst, un tas tā patiešām ir. Mirst viņa Ego, kas liedz viņam savienoties ar savu Patieso Es un Dievu.
Skorpions pakāpeniski atbrīvojas no egoistiskām vēlmēm, atsakās no negatīvām domām un rīcības. Daļa Skorpionu daudz domā par savu nāvi, daži pat izšķiras par labu pašnāvībai. Tāpat kā tumsa sabiezē pirms rītausmas, domas par nāvi piemeklē Skorpionu pirms garīgās atmodas – tā ir Feniksa enerģijas ietekme. Skorpions grib, lai mirtu viņa aizspriedumi un ambīcijas, lai viņš piedzimtu no jauna.
Skorpions atdzimst, iznāk no tumsas patiesu zināšanu gaismā. Viņš saprot, kas viņš ir, saskata sava Gara lielumu un pakāpeniski uzzina, kas dzīvē patiešām ir svarīgi. Dzīve iegūst jaunu, dziļāku jēgu, atgriežas laime, un Skorpions izjūt pateicību, ka viņš dzīvo. Parasti tieši mīlestība atgriež viņu no tumsas dzīvē. Tā arī ir Skorpiona svarīgākā mācībstunda – galvenais pārveidojošais spēks, tas var mainīt visu.
Skorpiona karma, izvēle, kādu viņš izdara, var radīt viņam ļoti sarežģītus, gandrīz nepanesamus apstākļus. Tomēr tā vietā, lai samierinātos ar neveiksmi, spītīgais Skorpions turpina cīnīties līdz galam. Cīņas gaitā Skorpions dzīvo ar pilnu krūti, visas viņa sajūtas ir saasinātas, pat ja viņš izjūt mokošas sāpes. Jo smagāks pārbaudījums, jo spēcīgāks šķiet Skorpions.
To var nosaukt par ietiepību – Skorpions atsakās tikt uzvarēts. To var nodēvēt par nepārvaramu kaislību. Skorpionam piemīt garīgais spēks, kas ir lielāks par fizisko un intelektuālo spēku, un pateicoties tam, viņš atkal un atkal izdzīvo grūtās situācijās. Skorpiona spēks palīdz viņam pārdzīvot jebkuras nesaskaņas vai pārbaudījumus.
STRĒLNIEKS
Mēs visi dzīves laikā uzzinām to patiesību, kuras dēļ pasaulē nāk Strēlnieki: Labais un Dievs ir it visā.
Strēlnieks ir iedvesmas zīme, viņš vienmēr jūtas lieliski. Kamēr cita Uguns zīme, Lauva, jūtas kā karalis, Strēlnieks zina, ka viņam ir jāizpilda uzdevums, ko Augstākais karalis. Strēlnieks zina, ka ir kāds augstāks spēks, kas ved viņu uz lieliem mērķiem. Šīs sajūtas avots ir viņa Gars, ticība sev un ticība dzīvei. Strēlnieks ir pārliecināts, ka nākotnē viņu gaida tikai labais, un tāpēc viņš ir gatavs riskēt tur, kur citi atkāpjas.
Daļa Strēlnieku daudz laika pavada baznīcā – viņi domā, ka tieši tur uzzinās par savu augsto misiju. Citi cenšas savienoties ar Dievu patstāvīgi un šādi izpauž savu bijību pret Visuma grandiozumu.
Lai kādu ceļu neizvēlētos Strēlnieks, svarīgi, lai viņš meklētu vienotību ar Dievišķo it visā, ar ko viņš nodarbojas. Un tad viņš kļūs jautrs un interesants cilvēks, kas spēj iedvesmot citus, parādot viņiem ceļu uz Gaismu.
Strēlnieks neizbēgami izies cauri neticības periodiem, kad domās, ka viņa pastāvēšanai nav jēgas, kad dzīve šķitīs mokoši garlaicīga. Tieši šajā periodā viņam jāiemācās ieraudzīt Labo un Dievu – gan sevī, gan dzīvē.
Šādā posmā Strēlnieks jūtas vīlies it visā, zaudē dzīves orientierus, taču visu, ko viņš dara, viņš vēlas darīt liela mērķa vārdā. Drūmas neticības lēkmes Strēlnieku piemeklē reti, taču tas viņam ir visbriesmīgākais laiks. Zaudējot ticību, nezinot, kāpēc viņš dzīvo, Strēlnieks sāk domāt, ka viņa pastāvēšanai nav nekādas jēgas.
Patiesībā tieši neticības periodos, kad Strēlnieks zaudē cerību, jēgu, dzīves mērķi, Liktenis dod viņam iespēju ielūkoties savas dvēseles dziļumos, lai atklātu jaunu dzīves jēgas līmeni.
Kad sagrūst Strēlnieka ideāli, kad viņš pārstāj saprast, kas notiek, kas ir labs, bet kas slikts, viņš atbrīvojas no iepriekšējām vēlmēm un dogmām, kas bremzēja viņa attīstību. Kad Strēlnieks zaudē izpratni par dzīves nozīmi, viņš kļūst atvērtāks, un tas palīdz viņam saprast īstās patiesības un ieraudzīt galvenās vērtības. Cilvēka Iekšējais gars vienmēr zina, kur meklējama īstā patiesība, kas pārvalda šo pasauli (atšķirībā no viņa prāta un Ego), Strēlniekam tas jāsaprot.
Dzīves bezjēdzības sajūta var izraisīt depresiju, taču vienlaikus spēj parādīt Strēlniekam, kāda ir viņa dzīves jēga. Nevajag censties pēc iespējas ātrāk pārdzīvot šādus periodus. Padzīvot kādu laiku bezjēdzīgi – tajā arī slēpjas pati lielā jēga. Šādos periodos Strēlnieks sāk novērtēt vienkāršus priekus, vienkāršu dzīvi, – to dēvē par apgaismību.
Strēlnieks pēc dabas ir ļoti nepacietīgs. Ne viss viņa dzīvē mainās tik ātri, kā viņš to vēlētos, un tas viņu ļoti apbēdina. Strēlniekam ir jāsaprot, ka gaidīšanas laiks – tas ir laiks, kad Gars veic savu maģisko darbu. To saprotot, viņš varēs dzīvot tā, kā to prasa dabiskā notikumu gaita.
Viens no Strēlnieka galvenajiem karmiskajiem uzdevumiem ir tikt galā ar aizraušanos ar dažādām izpriecām. “Ēd, dzer, priecājies” – lūk, tipiska Strēlnieka dzīves devīze. Viņš uzskata, ka ir pelnījis pašu labāko un cenšas nodoties priekiem arvien vairāk
Strēlnieks prot saņemt – vairāk nekā jebkura cita Zodiaka zīme. Citi cilvēki bieži uzskata, ka nav pelnījuši naudu, mīlestību vai izpriecas. Strēlnieks necieš no šāda kompleksa – viņš vienkārši pieņem visu, ko dod dzīve, un no tās viņš gaida daudz.
Tā nav materiālistiska pieeja, bet vienkārši mīlestība pret izpriecām. Strēlnieks bieži uzskata, ka viņa galvenais uzdevums ir saņemt no dzīves visus iepriecinājumus, bet cenšoties pēc tā, viņš panāk pretējo – novirzās no savu karmisko uzdevumu izpildes.
Kad Strēlnieka dzīve sāk sastāvēt no vienām vienīgām izpriecām, viņš aizmirst par patiesajām vērtībām un dzīves jēgu. Viņš sāk ticēt, ka sev nedrīkst neko liegt pat tad, ja nav iespējas dabūt visu, ko gribas. Strēlnieki sliecas uz ekstremālām izpriecām pat tad, ja viņi tajās “sadeg”.
Strēlniekam jāseko tam, lai viņš neriskētu ar patiešām svarīgām lietām cerībā uz savu veiksmi. Jupiters apveltījis Strēlnieku ar augstprātību, un viņš sāk ticēt, ka ir neuzvarams. Strēlnieks sāk ticēt, ka veiksme pavadīs viņu it visā, pat tad, ja viņš liks uz kārts kaut ko ļoti svarīgu. Viņš vienkārši netic, ka var zaudēt. Liela gudrība ir teicienā, ka vienmēr vajag ticēt savai veiksmei, taču ne mazāka gudrība ir audzināt sevī mērenību, māku atteikties no kaut kādām vēlmēm.
Cita Strēlnieku kļūda – dažkārt viņi augstprātīgi domā, ka ir tiesīgi spriest par citiem cilvēkiem. Strēlnieks nevis vienkārši pie sevis nosoda cilvēku (kā mēs visi darām laiku pa laikam), viņš savu viedokli izsaka skaļi. Strēlnieks sāk spriest, kas ir labi, kas slikti, kas pareizi un nepareizi, un pārstāj ieklausīties savā viedajā sirdī, pārvēršoties no varoņa par fanātiķi.
Strēlnieks sāk uztiept citiem savas idejas – viņš tērē tam visus savus spēkus. Viņš uzskata sevi par Dieva vēstnesi, kura aicinājums ir glābt grēciniekus. Lai Strēlnieks atkal pārvērstos par taisnīgu cilvēku, viņam jāpārstāj pret sevi attiekties pārāk nopietni. Vislabākās zāles un pats labākais skolotājs – spēja pasmieties par sevi. Smejoties par sevi, cilvēks sevi atver plašākai dzīves izpratnei. Strēlniekam ir jāsaprot – īstai patiesībai nevajag, lai to aizstāvētu, tā pati var aizsargāt sevi. Galvenais ir nevis augstu ideālu pilnība pati par sevi, bet iedvesma, ko šie ideāli sniedz cilvēkam, pamudinot viņu uz pilnveidošanos.
Strēlniekam ir jāsaprot sava sūtība un jāiemācās pieņemt dzīvi, kāda tā ir, redzēt Labo it visā un atrast iemeslu, lai priecātos par ikkatru savas pastāvēšanas minūti. Galvenos atklājumus viņam jāizdara savā dvēselē.
Galvenās Strēlnieku bailes ir bailes no jebkuriem ierobežojumiem, no visa, kas var laupīt viņu neatkarību, patstāvību un iespējas izvēlēties. Viņam jāzina, ka ir brīvs, ka viņš var atklāt pasauli, tāpēc vismazākais mājiens uz neiespējamību brīvi pārvietoties, liek viņam sajusties kā slazdā.
Vislabākais risinājums Strēlniekam – izveidot sev dzīvi, kurā būs pietiekami daudz brīvības. Ja Strēlniekam nav iekšējas brīvības sajūtas, viņš nespēs mierīgi pārdzīvot ikviena cilvēka dzīvē neizbēgamos brīžus, kad viņš nevar darīt to, ko vēlas. Strēlnieks sāk domāt, ka viņu ir sažņauguši skrūvspīlēs, ka viņš zaudē savu patieso sūtību.
Dažkārt tas tā patiešām ir – dažreiz vajag nospļauties uz saistībām un turpināt iet uz savu sapni. Tomēr parasti šādas sajūtas pamatā ir nepareiza pasaules uztvere. Iespējams, ārējā brīvība Strēlniekam šķiet nepieciešams nosacījums iekšējai brīvībai. Varbūt viņš vienkārši ir aizmirsis, ka brīvība, pirmkārt, ir dvēseles stāvoklis.
Tieši tajos brīžos, kad Strēlnieks jūtas nebrīvs, viņam sevi jāatbrīvo no iekšienes – jāsavienojas ar savu iekšējo plašumu un brīvību, jāizvēlas pozitīva attieksme pret dzīvi ārējas nebrīvības apstākļos. Šī pieredze iemācīs viņam saprast, ka patiesā brīvība vienmēr ir cilvēkā pašā.
MEŽĀZIS
Mums visiem savas dzīves laikā jāuzzina, kāpēc Mežāži nāk šajā pasaulē: prasme valdīt pār sevi sniedz mums brīvību izpaust mūs Augstāko dabu.
Kad Mežāzis tā vietā, lai meklētu apstiprinājumu savam nozīmīgumam ārējā pasaulē, iegūst Iekšēju varu, viņš izmanto savas izcilās spējas, lai darītu patiešām svarīgas lietas, kas sniegs viņam iekšēja apmierinājuma sajūtu. Mežāzis sapratīs, ka galvenais ir cienīt sevi un savu viedokli, savu priekšstatu par to, kas ir patiešām svarīgi.
Rezultātā viņš sāk dzīvot tā, kā prasa viņa Gars. Šajā gadījumā Mežāzis ne tikai sāk sevi dziļi cienīt, bet arī iedvesmot citus, māca viņus ar savu piemēru dzīvot tādu pašu dzīvi.
Mežāzis atklāj sev patieso pašsavaldības nozīmi, kad viņa galvenie mērķi ir saistīti nevis ar ārējo, bet iekšējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, Mežāzim ir jāsaprot, ka pats galvenais ir iemācīties kontrolēt savu apziņu.
Viņš apgūs, kā neļaut ārējiem apstākļiem diktēt, ko viņam darīt, domāt un just, bet izvēlēties pašam neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Pašsavaldība – tā ir pašuzupurēšanās, tā ir māksla valdīt pār sevi, māka uzkrāt spēkus.
Kad Mežāzis izmanto savu mērķtiecību, lai atbrīvotos no negatīvajām emocijām, sāk attiekties pret visiem labvēlīgi, viņa iekšējā gudrība un plašā daba palīdzēs viņam daudz paveikt jebkurā lietā. Tad Mežāzis varēs būtiski ietekmēt savu un citu cilvēku dzīves.
Ja Mežāzis necenšas saprast, kas viņam patiešām ir svarīgi, veiksmi viņš sev nosaka pēc tā, kā to izprot citi cilvēki. Viņš sāk ticēt, ka būt par svarīgu cilvēku iespējams tikai tad, ja par tādu tevi uzskata apkārtējā pasaule, un Mežāzis cenšas visiem spēkiem iekarot citu cilvēku atzinību. Šī vēlme ir pati lielākā Mežāža problēma un pats galvenais karmiskais skolotājs.
Tā vietā, lai veidotu savu dzīvi saskaņā ar savām vēlmēm, Mežāzis tērē savu dārgo laiku (dažkārt arī dzīvi), lai atbilstu citu gaidām, saņemtu atzinību, tā vietā, lai atzītu pats sevi. Viņš var nodarboties ar “vajadzīgo lietu” un komunicēt ar “vajadzīgajiem cilvēkiem”, bet rezultātā nesaņemt neko citu kā vilšanos.
Agri vai vēlu vairākums to Mežāžu, kuriem ārējā atzinība ir vienīgais viņu nozīmīguma apstiprinājums, atklāj, kā šāda atzinība ir maldinoša un nenes vēlamo apmierinājumu, jo viņi ir spiesti dzīvot saskaņā ar citu cilvēku standartiem un gaidām.
Šī vilšanās var novest pie tā, ka Mežāzis atklāj sev augstāko mērķi. Tā vietā, lai meklētu sava nozīmīguma apliecinājumu ārējā pasaulē, viņam šāds apstiprinājums ir jāatrod sevī, uzdodot sev jautājumu, kas viņam ir svarīgs, demonstrējot pašsavaldību un darot visu iespējamo, lai īstenotu savus plānus – tieši tad Mežāzis saņems patiesu apmierinājumu no dzīves.
Iemācīties sevi pieņemt, kāds esi, – lūk, katra Mežāža galvenais laimes un panākumu noslēpums. Kad viņš sevi ciena un vērtē sevi, diez vai viņš centīsies “izspiest” atzinību no citiem cilvēkiem.
Kad Mežāzis zina, ka dara svarīgu lietu, viņš visus spēkus novirza tam, kas viņam šķiet svarīgs. Pretējā gadījumā viņš izšķiedīs savus spēkus, lai atbilstu pārāk augstajām citu cilvēku prasībām. Mežāzis tikai tad varēs nodzīvot patiesi laimīgu mūžu, ja dzīvos tā, kā viņam patīk.
Saturns ir planēta, kas liek cilvēkam iziet cauri grūtākajiem pārbaudījumiem un vienlaicīgi dod viņam pietiekamus spēkus, lai tiktu ar tiem galā. Tieši tāds ir Mežāzis – viņš bieži saskaras ar problēmām un tiek galā ar tām, pateicoties savai pacietībai.
Kad Mežāzis zina, ka vajag pagaidīt, un tad dzīve pati viņu novedīs pie mērķa, viņš visnotaļ labi tiek galā ar savu karmisko uzdevumu. Mežāzis var gūt panākumus ne tikai pacietības dēļ, bet arī tad, ja viņam piemīt skaidra apziņa, pašsavaldīšanās, gudrība, izturība, prasme pārvarēt šķēršļus.
Saturns ir gudrības un mērenības planēta, un Mežāzim ir jābūt apveltītam ar abām īpašībām. Viņš apkārtējiem šķiet ļoti “vecs un vieds”, un, iespējams, viņam patiešām ir “veca dvēsele”. Interesanti – jo jaunāks ir Mežāzis, jo vecāks viņš jūtas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņš vienmēr, sākot no agras bērnības, izjūt sevī lielu atbildības sajūtu. Tā ir tāda atbildība, ka dzīve Mežāzim šķiet pārāk grūta, un šī sajūta kļūst par daļu no viņa rakstura. Mežāzis jūt, ka viņam jānes kaut kāda nasta, un tāpēc viņam vienmēr jābūt ļoti nopietnam. Daļa Mežāžu nav pārāk emocionāli no dabas, citi domā, ka viņiem jākļūst par stoiķiem, lai demonstrētu savu atbildību.
Ja Mežāzis pārāk nopietni attiecas pret dzīvi, tā sāk viņu apgrūtināt. Viņš noslēdzas sevī, uztver dzīvi kā grūtu misiju – kā kaut ko tādu, kas jāiztur, nevis jāizbauda. Jūs uzreiz pazīsiet šādu Mežāzi – viņš pastāvīgi pūš un elš, it kā teiktu: “Kā es esmu noguris”. Un tā ir taisnība – viņam taču pastāvīgi jānes sev uz muguras nasta.
Mežāzis, kurā pārāk attīstīta Saturna tumšākā puse, kļūst par pesimistu, nemierīgu un nepatīkamu cilvēku viņš visā redz tikai trūkumus. Viņš pats sevi neuzskata par pesimistu – vienkārši par reālistu. Mežāzis var uzskatīt sevi par reālistu, ja pret problēmu risināšanu attiecas kā pret radošu procesu.
Viens no Mežāža karmiskajiem uzdevumiem tikt galā ar pieradumu nervozēt par sīkumiem. Viņa raižu iemesls var būt jebkas un jebkurš. Pesimisms un satraukums liecina par to, ka Mežāzis ir zaudējis ticību Visuma pilnīgajai uzbūvei, ka viņš iecēlis sevi par atbildīgo par visu, kas notiek pasaulē (tā ir Mežāzim raksturīga augstprātības forma).
Mežāzim ir jāatsakās no savas pārliecības par to, ka kādam jākontrolē notiekošais, un tad viņš varēs garīgi pilnveidoties. Dzīve atkal un atkal to Mežāzim mācīs. Vairāki Mežāži agri uzzina, ka pasaulē jau pastāv pilnīga kārtība, ka šī kārtība pastāvēs vienmēr neatkarīgi no mūsu vēlmēm, un izmanto priekšrocības, ko sniedz šīs zināšanas.
Mežāzim jātiecas pēc tā, lai katrā lietā atrastu sev prieku. Un tad katra lieta šķitīs viņam interesanta, tad viņš varēs parādīt savu humora izjūtu un padarīt attiecīgo lietu aizraujošu citiem cilvēkiem.
Interesanti – jo vecāks kļūst Mežāzis, jo jaunāks jūtas. Iespējams, tas notiek tāpēc, ka ar laiku viņš pārstāj sajust nospiedošo atbildības nastu (īpaši par citiem).
Pakāpeniski Mežāzis nonāk pie secinājuma, ka patiešām var paveikt visu, kam ķeras klāt, un viņa saistības pārstāj kļūt tik apgrūtinošas. Tas ļoti uzmundrina Mežāzi. Vidējā vecumā Mežāzis ir laimīgāks, priecīgāks un mazāk rūpju nomākts nekā jaunībā. Bet vecumā viņš var kļūt pat vieglprātīgs!
Saturns ne tikai apvelta Mežāzi ar retu ambiciozitāti, bet arī rada šķēršļus ceļā uz šo ambīciju īstenošanu. Daudzi Mežāži nesaprot, kāpēc dzīve no viņiem prasa vairāk nekā no citiem cilvēkiem. Viņiem šķiet, ka citiem ir dots tas, kas viņiem nav, ka citiem ir vieglāk gūt panākumus. Mežāži sāk apskaust citus par viņu panākumiem, uzskatot, ka viņiem ir tikusi slikta loze.
Zināmā mērā Mežāzim nākas iziet cauri lielākiem pārbaudījumiem nekā citiem cilvēkiem. Galvenā mācībstunda viņam – iemācīties pārvarēt šķēršļus un panākt meistarību izvēlētajā jomā.
Tādējādi šķēršļi ir daļa no Mežāža dzīves mācībstundas. Tomēr tad, ja Mežāzis pārāk kritiski attiecas pret sevi un sava darba rezultātiem, viņš pats padara savu dzīvi grūtāku. Mežāzis pārāk daudz gaida no sevis, nespēj izpildīt savas prasības, un rezultātā jūtas iztukšots. Protams, dažkārt Mežāzim šķiet, ka citiem dzīvot ir vieglāk – tas tāpēc, ka viņi vienkāršāk attiecas pret dzīvi un nešausta sevi, ja viņiem kaut kas neizdodas.
Šajā ziņā citu cilvēku dzīve, protams, ir vieglāka. Tomēr dzīve noteikti palutinās Mežāzi ar panākumiem, ja viņš izvirzīs sev mērķi pilnveidoties garīgi, kad viņš sāks cīnīties ar savām bailēm un raizēm, atteiksies no savas egoistiskās vēlmes piespiest pasauli mainīties tā, kā gribas viņam.
ŪDENSVĪRS
Mēs visi dzīves gaitā iepazīstam to patiesību, kuras izpratnei šajā pasaulē nāk Ūdensvīri: cilvēkus var apvienot tikai Visaptveroša mīlestība.
Ūdensvīrs, kurš zina, kas ir Visaptveroša mīlestība, spēj novērtēt savas un cita cilvēka dvēseles skaistumu. Tāds Ūdensvīra saprot, ka viņš ir svarīga Visuma sastāvdaļa. Kad Ūdensvīrs uzzina, ko nozīmē patiesi mīlēt, viņš saprot, ka viss šajā pasaulē ir neatkārtojams un brīnišķīgs, tostarp viņš pats. Šīs zināšanas palīdz viņam saprast, pēc kā ir jātiecas cilvēcei.
Ūdensvīrs parasti ir pārliecināts, ka viņš atšķiras no citiem, un tāpēc viņam jādzīvo pašam par sevi. Taču viņš izpildīs vienu no saviem galvenajiem karmiskajiem uzdevumiem tikai tad, kad iemācīsies cīnīties ar šo savu atšķirības sajūtu.
Ūdensvīrs lepojas ar to, ka viņam ir atvērta domāšana un to, ka viņam patīk dažādība. Vienlaikus viņš ir nelabojams ideālists un gaida no cilvēces ļoti daudz. Ja cilvēki neatbilst Ūdensvīra ideāliem, viņš ir ļoti spēcīgi vīlies. Viņš sāk tos turēt aizdomās par egoismu, par to, ka viņi speciāli attiecīgi uzvedas. Doma par to, ka cilvēki necenšas rīkoties tā, kā viņiem vajadzētu, iedveš Ūdensvīrā riebumu.
Tieši šādos periodos Ūdensvīram nākas nolikt savu svarīgāko eksāmenu. Viņam ir jāsaprot, ka katrs cilvēks pats izvēlas savu ceļu. Kad Ūdensvīrs cenšas redzēt tikai labo tajā, ko dara citi cilvēki, viņš iegūst iespēju novērtēt dažādus veidus, ar kuru palīdzību cilvēki var pašizpausties.
Ūdensvīrs uzskata sevi par tik unikālu cilvēku, ka novēršas no visas pārējās pasaules. Tā vietā, lai palīdzētu citiem, viņš domā tikai par to, ka viņu neviens nesaprot, un tāpēc cenšas attālināties no pasaules. Un kas ir daudz sāpīgāk = viņš sāk ticēt, ka nav nevienam vajadzīgs.
Patiesībā tas tā nav. Pat saprotot, ka viņš atšķiras no citiem, Ūdensvīrs tiecas pēc vienotības ar viņiem – tā ir svarīga viņa dzīves mācībstunda. Ūdensvīram ir jāpaliek uzticīgam pašam sev, jānovērtē sava dvēsele kā pats svarīgākais, ko viņam devis Dievs, un nav svarīgi, vai viņš Dieva radīto pasauli ciena vai ne. Ūdensvīra unikalitātei ir jāpalīdz viņam būvēt attiecības un pareizi izmantot iespējas – tā, lai labumu gūtu visi apkārtējie.
Ja Ūdensvīrs attīstīs savu individualitāti, tas palīdzēs atrast kopēju valodu ar citiem cilvēkiem. Vienotības sajūtai ar pasauli ir jāpalīdz Ūdensvīram iedvesmoties, lai meklētu savu sūtību. Ūdensvīram jāatceras, ka cilvēce attīstās pa evolucionāro ceļu – tad viņš spēs kontrolēt savu neiecietību un uzturēt normālas attiecības ar apkārtējiem.
Ūdensvīram jāsaprot un jāpieņem, kas ir viņa sūtība – nedaudz (bet varbūt ļoti lielā mērā) jāapsteidz citi cilvēki, un tad viņš pārstās gaidīt, ka viņi ies ar viņu kopsolī. Kad Ūdensvīrs sapratīs, ka lielākā daļa cilvēku nav gatavi piekrist viņa viedoklim (vismaz ne šodien), viņš spēs koncentrēties uz to, ko patiešām spēj izmainīt – uz pašu sevi. Patiesībā vienīgais Ūdensvīra uzdevums ir pacensties kļūt labākam.
Atzīstot to, Ūdensvīrs iemācīsies cienīt citus cilvēkus par to, ka arī viņi cenšas pilnveidoties. Tā arī ir patiesa brīvība. Ūdensvīram ir jāsaprot, ka viņš varēs saglabāt savu brīvību, nezaudējot saikni ar cilvēci, ja iemācīsies mīlēt pasauli.
Ūdensvīram tik svarīga ir intelektuālā dzīve, ka bieži viņš neievēro jūtas un emocijas, jo uzskata, ka tās novērš viņa uzmanību no “patiesības”. Viņš tiecas savās emocijās meklēt loģiku. Taču jūtas loģikai nepadodas, un tās nav iespējams saprast ar prātu. Emocijas un jūtas ir kaut kas ļoti īpašs. Daudzi Ūdensvīri galu galā sāk mācīties jūtu valodu un šādi bagātina savu iekšējo pasauli.
Ūdensvīram ir jāsaprot, ka emocijas ir neatņemama dzīves daļa. Pateicoties emocijām, mēs saņemam svarīgu informāciju par realitāti, un tas ir kaut kas vairāk nekā tikai fakti. Emocijas palīdz cilvēkam attīstīt savus instinktus, izmantot emocionālo inteliģences koeficientu līdztekus intelektuālajam IQ.
Uzticība idejai Ūdensvīram var pārvērsties par stūrgalvību – lūk, viņa galvenā problēma. Parasti viņa stūrgalvība izpaužas tā, ka viņš metas virsū katram, kas pārliecina atteikties viņu no savām idejām. Šādā situācijā Ūdensvīrs nesaprot, ka neredz visu bildi.
Lai atšķirtu neatlaidību no stūrgalvības, Ūdensvīram sev jāpavaicā, vai viņš tuvinās mērķim. Ja viņš redz sev priekšā kādu mērķi un tuvojas tam, visticamāk, tā ir neatlaidība. Ja viņš spītīgi pastāv uz savu taisnību un nevēlas klausīties to, ko cenšas pateikt viņam citi cilvēki (vai pati dzīve), visticamāk, tā ir parasta stūrgalvība. Situāciju pasliktina tas, ka stūrgalvības dēļ Ūdensvīrs zaudē pašizteiksmes brīvību – to, ko viņš ciena visvairāk.
Stūrgalvības dēļ Ūdensvīrs visu dara pa savam – kā pieradis vai kā prot, un neievēro to, ka ir bezgalīgs daudzums citu veidu, kā darīt šo darbu. Ironija slēpjas tajā, ka brīvību mīlošais Ūdensvīrs kļūst par apnicīgu cilvēku, kas cenšas ierobežot ne tikai apkārtējo, bet arī savu brīvību. Ūdensvīra nelokāmība nomāc citus cilvēkus, un viņš vēl vairāk attālinās no savu karmisko uzdevumu izpildīšanas.
Vēl viens Ūdensvīra karmiskais uzdevums ir iemācīties pieņemt kā pašu par sevi saprotamu ikdienas dzīves rutīnu. Kad viņš meklē (un atrod) neparasto parastajā, viņš mācās rast prieku pat visparastākajās lietās. Lai cik paradoksāli neizklausītos, cenšanās būt tādam kā visi ir egoisma izpausme, tā liedz cilvēkam savienoties ar Dievišķo.
ZIVIS
Mēs visi dzīves laikā uzzinām, ka pašuzupurēšanās ir svēta lieta. Zivīm šī patiesība ir svarīgākā dzīvē. Tiekot vaļā no sava rakstura negatīvajām iezīmēm, mēs pamodinām savu Augstāko dabu, kuras vārds ir Bezgalīga mīlestība.
Zivis tiecas kļūt par daļu no pilnības, mistiskās mūžīgās pasaules – no tās pasaules, no kuras mēs visi esam atnākuši. Tikai iemācoties atteikties no savām vēlmēm, pakļaujoties dabiskajai lietu kārtībai, Zivis spēs iemantot vēlamo harmoniju. Zivīm ir jāiemācās pilnībā atdot sevi, apgūt pašaizliedzīgu kalpošanu – tad tās varēs iziet ārpus savu iespēju robežām, novērtēt visu savas dvēseles plašumu, dāsnumu, bezgalību. Tad Zivis varēs palīdzēt citiem cilvēkiem, dāvāt viņiem Bezgalīgu mīlestību, saprast viņus un just līdzi.
Vairākas Zivis uzskata, ka pašuzupurēšanās – tās ir mokas un sevis upurēšana. Zivis sāk domāt (un maldās), ka viņām no visa ir jāatsakās – jāpārstāj rūpēties par sevi, jāupurē personīgās intereses un nav jāaizsargā tas, kas viņām dārgs – viss tikai tāpēc, lai šķistu labs cilvēks. Taču tā vēl nav Svēta pašuzupurēšanās – tas nozīmē vienkārši nerūpēties par sevi.
Zivīm ir jāiemācās upurēt tās rakstura iezīmes, kas traucē cilvēkam atvērt savu Augstāko Es, atteikties no tukšām fantāzijām, emocionālās atkarības, bailēm, tad viņas varēs atrast sevi. Pašuzupurēšanās, kāda jāiemācās Zivīm, nevar viņas padarīt mazāk nozīmīgas – kad Zivis upurē savu Zemāko Es, tās kļūst spēcīgākas, attīstītākas, dzīvespriecīgākas.
Zivis jūt iedvesmu, kad saprot, ka augstākais kalpošanas veids ir kalpošana sev un savam Garam. Kad Zivis sāk dzīvot saskaņā ar Augstākā Es prasībām, tās atsakās pakļauties zemākiem impulsiem un vēlmēm, tās atrod Dievišķo savā dvēselē, pārvēršas par gudrām un mīlošām glābējām.
Zivīm piemīt divējāda daba – tās var apbrīnot reālās pasaules skaistumu un vienlaicīgi viegli atteikties no materiālām lietām garīguma labad. No vienas puses, Zivis ir ļoti pieķērušās reālajai pasaulei, bet, no otras puses, – pastāvīgi cenšas savienoties ar Dievišķo.
Šī divējādā daba sniedz Zivīm milzīgu daudzumu iespēju. Zivis uzreiz saprot, kas notiek apkārt, vienmēr aktīvi piedalās dažādās aktivitātēs, bet vienlaicīgi ir ļoti jūtīgas garīgajā jomā. Pateicoties spējai vienlaicīgi redzēt gan materiālo, gan garīgo, Zivīm jāiemācās saskatīt Dievišķo sākumu katrā radībā, kas mīt uz Zemes.
Daļa Zivju uzskata, ka tām ir jāizdara izvēle starp garīgo un materiālo. Tas nav pareizi. Viena no Zivju galvenajām dzīves mācībstundām ir atrast līdzsvaru starp šīm divām lietām. Zivis varēs iegūt laimi un mieru, ja uz visu dzīvē, pat ikdienišķām lietām, lūkosies kā uz platformu, lai garīgi pilnveidotos. Lai arī ar ko Zivis ikdienas dzīvē nenodarbotos (vakariņu gatavošanu, karjeras veidošanu vai bērnu audzināšanu), tām viss jāuztver kā bezgalīgs ceļš sava Gara pamodināšanai.
Zivju divējādā daba var kļūt arī par iemeslu daudzām problēmām. Zivis vienlaicīgi tiecas darīt daudzas lietas, apgūt dažādas profesijas un kontaktēties ar daudziem cilvēkiem. Tad, kad Zivis ir aizņemtas ar vienu lietu, daudz interesantāka tām šķiet kāda cita nodarbe.
Bieži tas noved pie tā, ka Zivis apšauba savu izvēli, baidās, ka nespēs pilnībā realizēties izvēlētajā profesijā. Viņu centieni doties uzreiz visos virzienos, īstenot visas savas aizraušanās, var novest pie pārpūles, dzīves enerģijas liekas izšķiešanas.
Šajā gadījumā Zivīm jāatceras, ka laime nav bezgalīga tiekšanās pēc visa uzreiz, tā nav spēja paveikt visas lietas. Zivis var pārvērst savu dzīvi pasakā, ja pilnībā nodosies kādai konkrētai lietai. Tikai tad tās varēs pilnībā saprast katra savas dzīves brīža dziļumu un vērtību.
Cits Zivju karmiskais uzdevums ir nepadoties Neptūna negatīvajai ietekmei un nekļūt par meli. Zivīm ir liels kārdinājums nedaudz piemelot, lai padarītu savu dzīvi nedaudz interesantāku. Zivis mīl fantazēt un tic, ka spēs pārliecināt jebkuru par itin visu. Zivis domā: “Ja mani neviens nav pieķēris melos, tas nozīmē, ka viss kārtībā.
Zivis melo ne tikai citiem, bet arī sev. Un ar laiku sapinas melos – viņu priekšstats par pašu sevi tik ļoti atšķiras no realitātes, ka viņas zaudē jebkādu saikni ar savu iekšējo Es. Šajā gadījumā Zivīm jāatzīst pašām sev, ka tām ne vienmēr ir taisnība un jācenšas būt godīgām pret sevi.
Galvenā ilūziju mācībstunda – šī pasaule nepavisam nav tāda, kādu mēs to iedomājamies. Mēs domājam, ka esam “dumji cilvēki”, bet patiesībā mēs esam lielais Gars, kas mīt cilvēku ķermeņos. Pārbaudījums, caur kuru ir jāiziet Zivīm, ir pacelties virs reālās dzīves ilūzijām, dzīvot tā, kā to prasa mūsu dvēsele, ar mīlestību pret pasauli un cilvēkiem.
Dažkārt Zivis cenšas nevis vienkārši palīdzēt, bet glābt otru. Tas notiek, kad Zivis tic, ka šis otrs netiek galā ar kaut kādu pārbaudījumu, ja viņas jūtas spēcīgākas par šo cilvēku. Kad vajadzība glābt otru kļūst svarīgāka par nepieciešamību likt cilvēkam meklēt izeju no situācijas, Zivis neapgūst savu galveno dzīves mācībstundu.
Bet tad, ja Zivis uzskata sevi un šo cilvēku par situācijas upuriem, nevis vaininiekiem, situācija sarežģījas vēl vairāk. Savos centienos glābt otru cilvēku Zivis bieži metas palīdzēt, nemaz nepajautājot, vai citiem šī palīdzība ir vajadzīga.
Šādā veidā Zivis veicina citu cilvēku vājības un vienlaicīgi veido sev negatīvu karmu. Šāda uzvedība traucē attīstīties gan pašām Zivīm, gan tiem, kam tās palīdz. Zivis māna pašas sevi – aizver acis uz savām problēmām, cenšoties risināt citu nedienas.
Vēl viena problēma, ar kuru saskaras Zivis – daudzi labprāt pieņem viņu palīdzību, taču neko nedod pretim. Tas var novest pie spēcīgas vilšanās – Zivis taču bija pārliecinātas, ka nesavtīga palīdzība nevar palikt neievērota. Vienīgais cilvēks, par kura glābšanu Zivis patiešām ir atbildīgas, ir viņas pašas. Par Zivju galveno uzdevumu jākļūst rūpēm pašām par sevi – tikai veselam un laimīgam cilvēkam ir pietiekami daudz spēka, lai atbalstītu tuvākos – tas nav egoisms, bet rūpes par savu dvēseli, par garīgā līdzsvara uzturēšanu.
Zivīm jāgūst pārliecība, ka caur sāpēm un ciešanām tās iegūst jaunus spēkus, saplūst ar savu Augstāko Es. Dažkārt tas tā tiešām ir. Taču cilvēks pilnveidojas ne tikai caur ciešanām. Jā, ciešanas ir spēcīgs garīgās attīstības līdzeklis, jo tas sagrauj cilvēcisko Ego un atver cilvēkam viņa patieso būtību.
Tomēr tas nav vienīgais ceļš uz garīgu harmoniju. Zivis var izvēlēties vienkāršāku un patīkamāku pilnveidošanās veidu un panākt tādus pašus rezultātus. Tas ir atkarīgs no pašām Zivīm – vai tās varēs caur sāpēm un ciešanām nonākt pie prieks un miera, vai kļūs apkārtējiem par mīlestības un sapratnes iemiesojumu, glābšanas un garīgās atmodas simbolu.
Avots:
