Pirmais, ko pamanām cilvēkā, ir viņa seja
Iespējams, ka būsi jau pamanījis, ka mums – cilvēkiem – ir tendence kā pirmo pamanīt cilvēka seju, kad satiekamies. Patiesībā mēs pievērsām cilvēka sejai daudz lielāku uzmanību nekā visam pārējam ķermenim. Un tas, ka mēs labprātāk par visu citu redzam cilvēku sejas, izskaidro to, kādēļ sabiedrība ir tik ļoti aizrāvusies ar pašportretu ēru.
2014.gada pētījums Džordžijas Tehnoloģiju Institūtā pierādīja, ka sociālā tīkla Instagram fotogrāfijas, kurās bija redzamas cilvēku sejas, par 38% biežāk saņēma uzslavas vai atzinumus. Un nebija par svarīgi, cik cilvēki, kāda dzimuma, rases vai vecuma bija redzami šajās fotogrāfijās. Ja fotogrāfijā bija redzama cilvēka seja, cilvēkiem tā patika.
„Pat tad, kad vēl esam mazuļi, mēs skatāmies uz cilvēku sejām,” atzina Džordžijas Informācijas Tehnoloģiju koledžas students, kas vadīja pētījumu. „Sejas ir spēcīgs neverbālās valodas izteiksmes līdzeklis. Mēs nepārtraukti raugāmies uz cilvēku sejām, lai saprastu, ko viņi domā, kā jūtas, kādas emocijas izjūt.”
Mēs izjūtam vēlmi popularizēt sevi
Analizējot pašportetu ēru mazliet dziļāk, vēlme uzņemt pašportetus ir saistāma ar cilvēka psiholoģiju. Amerikāņu sociologs Čārlzs Hortons atzinis, ka pašportetu uzņemšana/patika pret tiem saistāma ar to, ka „Cilvēka pašapziņa veidojas no sociālām nodarbēm ar citiem cilvēkiem.” Būtībā, mūsu pašapziņa un pašnovērtējums veidojas no tā, kā, mūsuprāt, citi mūs uztver.
Šī pašapziņa neaptver to, kas mēs esam, bet gan to, kā citi uz mums raugās. Sociologa Čārlza Hortona spriedumi aptver arī ideju, ka „Mēs sākotnēji iztēlojamies to, kā citi mūs uztver. Tad mēs iztēlojamies, kādu spriedumu citi par mums veido, vadoties pēc mūsu vizuālā tēla. Un pēc tā visa, mēs iztēlojamies, kādas emocijas personai ir pret mums, balstoties uz visiem šiem spriedumiem.”
Vadoties pēc sociologa Č.Hortona teorijām, mēs veidojam savu paštēlu, kas atspoguļo mūsu tuvāko cilvēku spriedumus par mums. Šie cilvēki ir kā mūsu spogulis.
Avots:
