6. “Tu esi izliets tētis/mamma”.
Mums ir raksturīgi meklēt līdzīgo bērnos. Mums vajag “turpināties” bērnos. Bet reizēm mēs veidojam priekšnosacījumus, lai bērns veidotos ne tikai ārēji līdzīgs mums, bet viņam veidojas līdzīgas īpašības, viņš var pat sākt ar tādām slimībām kā mēs.
Ar ko tas draud: bērns it kā saplūst ar vecākiem, ar kuriem viņa līdzība visu laiku tiek akcentēta. Mēs it kā viņu “veltām” šim pieaugušajam. Atvase pat var piekrist būt “kopija”, bet var arī censties pretoties tam. Pirmajā gadījumā viņš pārņem rakstura iezīmes, reakciju, reizēm slimības, iekļūst līdzīgās situācijās, viņš identificē sevi ar to, ar ko tiek atzīmēta līdzība. Otrajā gadījumā viņš var demonstratīvi izvairīties no kontakta, kļūt agresīvs, atteikties no īpašībām, kas patiesi viņam ir kopīgas ar šo “līdzīgo”.
Kā atburt: “Jūs esiet līdzīgi, bet jūs esiet atšķirīgi. Katram no jums ir savs liktenis, savs spēks, savs potenciāls. Tu esi paņēmis pašu vērtīgāko no divām dzimtām un esi līdzīgs pats sev. Tev ir tiesības būt pašam”.
7. “Kad tev būs savi bērni, sapratīsi”.
Šajā frāzē ir apslēpti draudi. Tā ir nekorekta, attiecas uz pasīvi agresīvajām frāzēm. Bērna zemapziņai tas skan kā nolādējums: “Tu vēl samaksāsi par visu, ko man nācies ar tevi izturēt”. Interesanti, ka, strādājot ar klientiem, kam ir neauglība psiholoģisku iemeslu dēļ, tieši šo frāzi bieži vien esam izvilkuši no atmiņas.
Ar ko tas draud: ar vainas apziņu, bailēm kļūt par vecākiem, sajūtu, ka esi slikts un kļūdījies, tikai nesaprotu – kur un kā.
Kā atburt: runāt par savām kā vecāka jūtām: “es dusmojos, es apvainojos, man ir sāpīgi”. “Es tevi mīlu vienmēr, kad mums ir priecīgi, kad mums ir sarežģīti vienam ar otru, kad tu esi vesels un kad esi slims, kad dari blēņas un kad mēs dusmojamies viens uz otru. Es kopā ar tevi mācos. Es domāju, tu būsi brīnišķīga mamma/brīnišķīgs tētis un manu mīlestību tu nodosi tālāk saviem bērniem, maniem mazbērniem”.
Visu labu! Lai mūsu dzīvē ir tikai labā maģija!
Avots: 