3. Kad mēs sakām par bērniem “mans vīrietis/mana sieviete”.
Mēs veidojam lomu putru, padarām bērnu par savu “partneri” reāla pieaugušā partnera vietā.
Ar ko tas draud: mēs veidojam saikni “mamma-dēls”/”tēvs-meita”, liedzot bērnam iespēju pēc tam veidot harmonisku pāri (vecākus nepiekrāpj: vai nu bērniem jāglābjas bēgot, vai viņi pēc tam visu dzīvi meklē tēvu un māti). Mēs noliekam atvasi līdzās sev un šajā līmenī ir citi uzdevumi. Tajā ir daudz enerģijas, tostarp seksuālās. Bērns ar šo lomu-enerģiju var netikt galā. Pārlieka masturbācija ir viens no “simptomiem”. Mēs atdalām vīru/sievu vai neļaujam sev līdzās parādīties partnerim – pieaugušajam.
Kā atburt: fokusējieties uz attiecībām ar pieaugušajiem, pāra attiecībām. Izrādiet redzamus uzmanības apliecinājums sievietei/vīrietim. Svarīgi, lai bērns pie vecākiem vērstos ne vienkārši, nosaucot vārdu, bet lomu – “mammu” vai “tēti”. Bērnam domās vai skaļi var teikt: “Tu esi mans mīļotais dēls/meita, es esmu tava mamma/tēvs. Un šis ir mans vīrs/vīrietis/sieva/sieviete. Tev noteikti dzīvē būs vīrietis/sieviete, kuru tu mīlēsi un būsi laimīgs. Es esmu par tevi priecīga/priecīgs”.
4. “Kāds slikts galds – savainoja bērnu, sodīsim to galdu! Nāc, es tevi pažēlošu…”
Kad bērnam aizķeras aiz kāda priekšmeta, sasitas pret krēslu, vecāki reizēm, lai novirzītu uzmanību no sāpēm un “kompensētu” sāpes, piedāvā “atriebties” – atgriezt sāpes, sist “pāridarītājam”.
Ar ko tas draud: tā mēs mācām bērnu neuzņemties atbildību par savu rīcību un pārliekam vainu uz ko citu un mācām “ieriebt” ārējiem objektiem par radīto diskomfortu. Tāpat mēs neiemācām bērnam būt uzmanīgam un vērīgam.
Kā atburt: “Dod, es sabučošu, paglaudīšu, papūtīšu (nežēloju). Mamma/tētis ir ar tevi! Droši vien tas ir ļoti sāpīgi. Pieskaramies krēslam un norādām – tu atsities pret tā stūri. Skaties, šis ir stūris. Esi uzmanīgāks”.
5. “Tu būsi pats izcilākais/pats labākais fiziķis, dejotājs…”
Ar ko tas draud: mēs radām bērnam augsni, lai veidotos neiroze vai perfekcionisms. Bērns vai nu centīsies atbilst vecāka gaidām, nesīs mājās labas atzīmes, būs aktīvs… Bet darīs to, lai nezaudētu vecāka uzmanību un mīlestību un nepratīs priekpilni un vitāli dzīvot. Vai nu bērns, sastopoties ar šķēršļiem un sacensību ar citiem bērniem, var vilties sevī un savos spēkos: “no manis tāpat nekas nesanāks” – vai sāks meklēt drošību – fantāzijās, datorā, televizorā, slimībās, atkarībās.
Kā atburt: rūpēties par sevis paša attīstību, lai nerealizētu bērnā to, ko paši neesat spējuši īstenot. Tādu vārdu kā “es tevi mīlu par…” teikt “es tevi mīlu”. Vai vienkārši biežāk runāt par mīlestību. “Es esmu priecīgs, ka tu man esi”. Svarīgi izstāstīt par savām kļūdām, stāstīt par sevi smieklīgu pieredzi, ļaut bērnam pieļaut kļūdas, koncentrēt uzmanību vairāk uz procesu, nevis rezultātu. “Vai esi ievērojis, ka mums kaut kas labāk sanāk tad, ja mums tas patīk?” Vārdi, ko, piemēram, var teikt skaļi vai domās: “Es tevi mīlu. Un tu uz visiem laikiem esi mans mīļotais dēls/meita. Tev nav jānopelna mana mīlestība. Es ticu tavam potenciālam un uzticos tavai iekšējai gudrībai. Es ticu, ka katram ir vieta savā dzīvē, ģimenē, katram ir vieta, kur reazlizēties un būt veiksmīgam un tu atradīsi savu. Es atbalstu tevi tavā attīstībā un piekrītu, ka tu vari pats izvēlēties savu ceļu. Es atļauju būt tev pašam”.