1. Tiek piedoti pāridarījumi
Tu pieņem, ka otrs ir kļūdījies un nodarījis Tev pāri. Šī situācija no Tavas puses vēlāk netiek atgādināta un par to arī netiek pārmests. Īsta mīlestība spēj pieņemt partnera dvēseles attīstības ceļu, pat, ja šajā ceļā ietilpst kļūdu pieļaušana, kas Tevi sāpina.
Parasti, tieši tas ir visgrūtākais- piedot ar sirdi, nevis tikai piedot galvā. Un savukārt tas, vai Tu to atgādini vai nē, arī liecina par to, ar kuru vietu esi piedevis. Kad piedod ar sirdi, tad pret partneri būtu jāizjūt sava veida pateicība, jo šī situācija un viņš/viņa ir bijuši Tavi skolotāji, no kā vari mācīties un progresēt.
2. Tu pieņem savu partneri tādu, kāds viņš ir
Diemžēl, mūsdienās šis apgalvojums ir nonivelēts. Visi to zina, proti, ka otrs ir jāpieņem tieši tāds, kāds viņš ir, taču, cik attiecībās šis apgalvojums tiek ievērots? Visi ikdienas strīdi, pēc būtības, ir par to, ka, Tavuprāt, būtu jādara citādāk vai labāk. Problēma parasti rodas tajā, ka attiecībās katram ir sava interpretācija par to, kā kas ir jādara. Protams, pirmajā attiecību fāzē jeb iemīlēšanās posmā, ir ļoti viegli piekāpties un vienoties par visu, jo abi partneri vēlas būt pēc iespējas labāki otra acīs- lai attiecības nebeigtos. Taču, tajā brīdī, kad Tu saproti, ka otrs nekur nepazudīs, pakāpeniski izbeidzas cenšanās būt labākam.
Tā visa rezultātā izzūd vēlme piekāpties un meklēt kompromisus- Tu gribi to, ko Tu gribi un Tu zini, kā Tu to gribi. Bet, ja partnerim ir citādāka interpretācija par to pašu tēmu- rodas konflikts. Savukārt, ja Tu otru pieņem tieši tādu, kāds viņš/viņa ir, tad nav iespējams uzvilkties par to, kā viņš/viņa interpretē konkrēto situāciju. Tu „pacelies tam pāri” un vēro notiekošo no malas. Līdzīgi kā vecāki skatās uz bērnu, kurš mācās ēst- ar karotīti brauc pa seju, galdiņu un visu, kas apkārt. Viņi taču nedusmojas, viņi skatās uz notiekošo ar mīlestību.
3. Tu sevi cieni un mīli
Jā, lai cik paradoksāli tas nebūtu, partnera mīlestība pret Tevi ir tiešā veidā atkarīga no tā, cik ļoti Tu pats sevi cieni un mīli. Pirmkārt, patiesas sevis mīlēšanas gadījumā, Tu daudz ko nedarīsi- nepacelsi balsi, neaizvainosi otru, neapvainosies. Līdz ar to, tas nebūs pieļaujams arī no partnera puses, gan tāpēc, ka tā būtu necienīga izturēšanās, gan tāpēc, ka tam nemaz nebūtu iemesla. Kā var izcelties nopietns strīds, ja Tu nemēģini atspēlēties un pierādīt savu taisnību? Otrkārt, ja Tu sevi no sirds mīli, Tu nepieļauj, ka otrs spēj graut Tavu pašvērtējumu- to nav iespējams pazemināt, jo Tu apzinies, kāds esi (mīli sevi) un esi ar to mierā, neizjūtot vainas apziņu.
4. Tu neaizej, kad ir tāda iespēja
Ar to tiek domāta aiziešana kā pamešana. Ja attiecības nonāk līdz tādam punktam, kad tiek kravātas mantas, tad izvēlēšanās neaiziet prasa ļoti lielu iekšēju spēku, ko var tulkot ar mīlēšanu no sirds. Cilvēks ir gatavs strādāt un censties, lai uzlabotu attiecību kvalitāti. Viņš respektē faktu, ka otru kaut kas neapmierina un domā, kā to atrisināt. Aiziešana parasti ir vieglākais ceļš, lai gan šķiet tieši otrādi. Tajā brīdī, kad gribas izbeigt attiecības, rodas sāpes, jo ilūzijas un sapņi par iespējamo kopīgo nākotni sagrūst kā kāršu nams.
Reizēm, cilvēki attiecības neizbeidz, jo tā ir šķietami vieglāk- nav jāsaskaras ar šīm ilūziju sagrūšanas sāpēm. Taču, paliekot tajā stāvoklī- neko nedarot, lai būtu labāk, bet arī nespējot izbeigt attiecības, cilvēks pārvēršas par dārzeni. Viņš nav laimīgs, taču baidās no tā, ka būs nelaimīgs, jo jūt, ka šķiršanās sāpēs. Tāpēc tāda veģetēšana ilgtermiņā ir tieši visgrūtākā, nevis vieglāka- ir ļoti grūti pielikt tai punktu un uzņemties atbildību par savu dzīvi, par savu laimi un tās neesamību. Māksla ir neaiziet, taču māksla ir arī nesamierināties. Novazātajā teicienā, ka attiecības ir darbs, ir liela daļa taisnības- tas ir darbs ar sevi. Un, ja abi ar sevi strādā, nevis gaida, ka tikai otrs kaut ko mainīs, tad tā ir īsta mīlestība. Mīlestība no galvas, nevis no sirds, vienmēr izvēlēsies vieglāko ceļu- aiziešanu.
