Maksājam un cenšamies kaut kā līdzsvarot attiecības ar cilvēkiem un pasauli. Protams, pasaule nav perfekta, un tad mēs atrunājamies ar karmu, iepriekšējās dzīvēs sastrādātajiem grēkiem un nākotnes prognozēm, taču arī ar to bieži vien nepietiek. Ja samaksa nav pietiekama, meklējam taisnību tiesā, medijos vai pie draugiem un radiem. Un bieži gadās, ka paliek kāds rūgtumiņš dvēselē, jo pilnīgu līdzsvaru sasniegt nav iespējams nekad.
Ar darbu un naudu parasti viss ir skaidrs – vienojamies par noteikumiem, slēdzam līgumu un gaidām norunāto samaksu. Līgums, ko slēdzam debesīs, tiek saukts par laulību, un te līdzsvarot procesus ir sarežģītāk, jo mīlestību izmērīt nav iespējams. Taču arī uz iracionālām lietām var paskatīties pragmatiski un atrast līdzsvaru. Gadiem ejot un pieredzei krājoties, pāriem izdodas radīt savu kompensāciju mehānismu, kas abiem šķiet pieņemams. Piemēram, es tev naudu un baudu, tu man siltas vakariņas, izgludinātus kreklus un vēl šo to. Vai arī – abi pelnām naudu, tu rūpējies par auto, miskasti, suni un datoriem, es – par ēdienu, drēbēm un radiniekiem. Tai skaitā – bērniem.
Ja līdzsvaru atrast neizdodas, pāris visbiežāk šķiras, un laulības šķiršana, pēc zinātnieku izpētītā, esot vislielākā traģēdija, kas vispār ar cilvēku var notikt. Tāpēc ir tik svarīgi meklēt harmoniju it visā un censties saprast, kā līdzsvarojas samaksa naudā, baudā un graudā. Man joprojām ne vienmēr tas izdodas, un tad atliek vien dzīvot ar rūgtumiņu dvēselē.
Avots:
