Kad strauji tuvojās mans izlaidums, kas notika 2008. gada maijā, man nebija ne jausmas ko darīt tālāk. Pēc 20 skolā pavadītiem gadiem, es vēl negribēju meklēt kādu karjeru, kā arī šajā dzīves posmā sapratu, ka uzreiz savu sapņu darbu nemaz nedabūšu. Kādu vakaru, sēžot bārā, kāda draudzene man pastāstīja traku ideju: angļu valodas mācīšanu citās valstīs.
Īsti nezinu, kādēļ mēs izvēlējāmies Dienvidkoreju, bet galvenokārt, tas bija tādēļ, ka vēlējāmies aplūkot Āziju, dzirdējām, ka tur var ietaupīt diezgan daudz naudas. Lielākā daļa skolu, kas uzņem angļu valodas skolotājus, diezgan labi apmaksā viņu darbu, kā arī apmaksā lidmašīnas biļetes un izmitināšanu. Pretstatā, Eiropas skolas parasti pieprasa pedagoga sertifikātu un tev tekoši jārunā vietējā valodā.
Darbus mēs atradām Deivisa ESL kafejnīca, tas bija lielisks resurss tiem, kas vēlas kļūt par skolotājiem ārzemēs. Un drīz vien, trīs mēnešus pēc koledžas beigšanas es jau sēdēju lidmašīnā uz Seolu.
Pārvākšanās uz Koreju bija biedējošākā lieta, ko esmu darījusi, kā arī mans drosmīgākais mirklis. Es biju bērns, kurš ienīda vasaras nometnes. Pārvākšanās 7 tūkstoš jūdzes prom no mājām uz veselu gadu bija brīnišķīgi biedējoša.
Es nevēlējos pasniegt tradicionālā publiskā skolā. Tā vietā, šīs stundas tika pasniegtas angļu valodas apmācības nometnē, kuru bērni varēja apmeklēt uz vienu dienu vai nedēļu. Stundas notika interaktīvā vidē, kur skolēniem bija jārunā angliski, tur notika visdažādākie priekšmeti – ēst gatavošana, zinātne, joga, māksla, Pol***ja ar visu ieslodzījuma kameru.
Katras nedēļas beigās, skolēni saviem skolotajiem nosūtīja vēstules, sākot no “es tevi mīlu”, beidzot ar “tavas stundas bija garlaicīgas,” viņi nekad neatturējās. Mana mīļākā vēstule nāca no kāda vidusskolas skolēna, kurā viņš rakstīja:
“Es domāju, ka tu esi skaista un gudra skolotāja. Tu palīdzēji mūsu grupai apgūt angļu valodu daudz vienkāršāk. Sākumā, domāju, ka ārzemniekiem ir bail, bet satiekot tevi, mans viedoklis mainījās. Man patīk ārzemnieki un man patīk Vašingtona DC.
Vai tev patīk Koreja? Es ceru, ka tev tā patīk. Man tevis pietrūks, bet es ceru, ka tu kļūsi par pasaulē labāko rakstnieci. Paldies, ka tev patika mana mācību grupa un, ka nesadusmojies par to, ka mēs tik daudz runājām.
Skolotāj, tu man ļoti patīc! Es tevi nekad neaizmirsīšu. Kad dosies atpakaļ uz mājām, lūdzu, pastāsti visiem par Koreju. Es tevi mīlu, skolotāj.”
Bērnu mācīšana ārzemēs bija neticama pieredze. Es iemācījos korejiešu alfabētu, sadraudzējos ar cilvēkiem no visas pasaules un man bija patiess prieks redzēt, kā uzlabojas bērnu angļu valodas prasmes.
Tad kā izdevās apceļot pasauli ar ierobežotu budžetu?
Sākotnēji, dzīvojot Korejā, man bija iespēja apskatīt Koreju! Man izdevās apmeklēt pat valsts daļas, kuras tūristi parasti neapmeklē. Man pienācās 15 atvaļinājuma dienas, kuru laikā es devos uz Taizemi, kur mēs gulējām pludmales būdiņās bez gaisa kondicioniera un ēdām taizemiešu ēdienu, ko pārdod uz ielām, man izdevās apdegt Filipīnās un vēl, man izdevās izbrīvēt nedēļu, ko pavadīju Sidnejā, tā bija tik grandioza, ka es uzreiz sāku plānot atgriešanos tur.
Pat bez īpašiem budžeta mēriem, es pēc gada atgriezos ASV un mana kontā bija pietiekoši daudz naudas, lai uz diviem mēnešiem es varētu doties ceļojumā uz Austrāliju un Jaunzēlandi, tad bija mana mūža vispārsteidzošākais ceļojums.
Pēc atgriešanās ASV, es atradu īstu darbu. Bet, par spīti tam, ka sēdēju pie galda, mana apetīte pēc ceļojumiem tikai pieauga. Es Nikaragvā palīdzēju uzcelt bērnudārzu, redzēju Skotijas saulrietus un staigāju pa Lielo Ķīnas mūri, apmeklēju pārsteidzošos Amerikas rietumu parkus un apciemoju draugus visās piekrastēs.
Īsāk sakot, vienkārši dari to. Tik daudzi cilvēki saka, “Kaut es varētu vairāk ceļot” bet viņi to var – tas tikai nozīmē, ka jādodas ārpus sava komforta zonas. Es iesaku katram kādu brīdi padzīvot ārzemēs, ja tas nav iespējams, meklējiet iespējas satikties ar citu kultūru cilvēkiem, kaut vai uz īsiem brīžiem. Tas ir to vērts.
Avots: huffinpost.com