“Neesiet piegulētājas!”
“Puisis vairs neved līgavu pie altāra, cilvēki negrib normālu ģimeni – tā ir viena no antropoloģiskas krīzes, vērtību krīzes pazīmēm,” šādu atziņu dzirdēju kristīgā konferencē pērn. Referente uzsvēra, ka tas esot ne tikai ģimeni, bet arī demokrātisku valsti ārdošs process. Tāpat atceros, cik izbrīnīta pagājušogad “3×3″ nometnē pēc dzīvesziņas nodarbības bija kāda trīs bērnu māte, kad ievirzes vadītāja pateica: “Neesiet piegulētājas, piespiediet sevi apprecēt!” Ko nozīmē – piespiediet vīrieti sevi apprecēt, viņai pārvaicāja sieviete, kura pamatoti uzskatīja, ka dzīvo labā, mīlošā ģimenē, kaut bez oficiālajiem “papīriem”. “Panāciet, ka apprec, ar sievišķīgu gudrību, mīļu viltību!” attrauca dzīvesziņas skolotāja.
“Ineta, mana brāļa meitene,” nesen kādās viesībās teica mājasmāte, iepazīstinot ar brāļa pavadoni. Apķērusies, ka par trīsdesmitgadīgu sievieti, kam jau ir bērniņš, teikt “meitene” nebūs pareizi, pārlaboja “sieviete”, tomēr, jūtot, ka tas neskan gana cieņpilni, piemetināja vēl trešo apzīmējumu: “draudzene”. “Dzīvesbiedre!” metās palīgā cita viešņa, bet viena no vecmāmiņām labestīgi, tomēr stingri pauda: “Es kā veco laiku cilvēks nesaprotu tās nenoteiktās attiecības. Ja viņa ir sieva, tad tā arī saki!”
Psiholoģe Dace Bērziņa skaidro: šis sabiedrības spiediens – jāprecas! – pastāv tāpēc, ka sabiedrībai vajag ģimeni. No valsts viedokļa ir labāk, ja tiek veidotas ģimenes, jo tad sabiedrība ir vieglāk prognozējama. Viņa gan brīdina, ja apprecēšanās ir saistīta ar spiedienu no vienas, otras vai trešās puses (sievietes, vīrieša vai vecāku), tad agri vai vēlu var būt problēmas. Divi iemīlējušies jaunie cilvēki dzīvo eiforijā, ka šādas kvēlas attiecības turpināsies visu mūžu, viņi nedomā, ka attiecību kvalitāte var mainīties. “Pasakas uzliek stereotipu: “Un tad viņi apprecējās, dzīvoja ilgi un laimīgi un nomira vienā dienā!” un šis stereotips traucē domāt par to, ka cilvēki mainās,” saka psiholoģe.
Skaistu kleitu un vakariņas
Ko par izvēli “precēties vai ne” saka trīsdesmitgadnieki, kuriem ir dažāda attiecību pieredze un bērni?
Daila, divu bērnu māte, apprecējusies trīs gadus pēc pirmā bērna piedzimšanas: “Ir divi iemesli, kāpēc neprecas. Jauniem cilvēkiem nav naudas kāzu sarīkošanai. Mēs vecākiem to lūgt negribējām, jo viņi taču jau bija palīdzējuši, kamēr studējām. Bet, strādādama apdrošināšanas jomā, redzēju dažādus sarežģītus mantisko pretenziju gadījumus un sapratu, ka labāk ir sakārtot attiecības. Mēs reģistrējām laulību tikai divu liecinieku klātbūtnē, paturot to noslēpumā pat tuviniekiem. Mamma mani saprata, bet brālis apvainojās. Taču no paziņu pieredzes secinu: tā kā Latvijā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, vīriešiem attiecības bez oficiālām saistībām ir ļoti ērtas. Izmēģina, kā ir padzīvot ar vienu, un, ja kas nepatīk, iet pie otras.”
Viņas teikto apstiprina Sanita, kura viena audzina dēlu un meitu (tēvs katram bērnam ir savs): “Jā, sievietei ir jājūt atbildība par visu, bet vīrietim ir ērti būt šur, tur, vēl kaut kur… Ar tagadējo dzīves pieredzi es domāju – ja esi apprecējies, tad saistības ir ciešākas, un nav tā, ka vīrietis vienkārši paceļ cepuri, atā! Ar dēla tēvu it kā gribējām apprecēties, bet tobrīd bija mīlestība, emocionāls pacēlums un vēlme par kāzām bija otrā plānā. Turklāt gribējās, lai viss būtu smuki – skaista kleita, vakariņas… Domājām, piedzims Mārcis, tad pagūsim. Bet sākās nesaskaņas, un attiecību noformēšana palika tikai nodomā. Otrajā kopdzīvē, ar meitiņas tēvu, man vajadzēja pašai būt aktīvākai; Edgars vienu brīdi tā kā ieminējās par precēšanos, bet man likās, ka mūsu labās attiecības tāpat turpināsies mūžīgi… Kļūdījos. Labi vēl, ka valsts nāk pretī, uzturlīdzekļus bērniem maksā tik un tā, piedzimis reģistrētās attiecībās vai ne.”
Ludvigam ar dzīvesbiedri ir divi bērni. Jā, precētie draugi esot mēģinājuši pierunāt arī viņu doties tajās “lamatās”. Taču viņš uzskata, ka vajadzība pēc skaistās kāzu kleitas ir sabiedrības uzspiests stereotips, un ka viņa un bērnu mātes mīlestības un uzticības pilnajās attiecībās oficiālie papīri neko nemainītu.
Tiesības dzīvot saskaņā ar pašas izvēli un neklausīties citu padomos aizstāv arī Luīze, kam tuvojas četrdesmit un kura ārstu leksikā ierindota “vēlīno dzemdētāju” pulkā, jo gaida pirmdzimto. Partneris viņu vēlējies bildināt ne reizi vien, bet Luīze atteikusi, un dos bērnam savu uzvārdu. Luīzes pamatojums: ja saiet kopā divi līdzvērtīgi partneri, tad ir viena situācija, bet, ja vīrietis ienāk sievietes mājā, brauc ar viņas mašīnu, tad esot citādi. “Man ir draugi juristi, un es zinu, cik sarežģīti mēdz būt šķiršanās procesi,” nosaka Luīze.
Bet Ingvitai ir traģiska pieredze. Plānoja apprecēties nākamajā vasarā pēc bērna dzimšanas, taču topošais tēvs, divdesmitpiecgadnieks, pēkšņi nomira. Lai viņu reģistrētu kā bērna tēvu, sievietei nācās šo kopdzīves faktu pierādīt tiesā ar lieciniekiem. Tikpat sarežģīts process bija, lai saņemtu bērniņam apgādnieka zaudējuma pabalstu. Varbūt tieši par šādiem gadījumiem būtu jāstāsta vidusskolēniem sociālo zinību stundās?
Ar “sniega bumbas” metodi
Kā redzams, cilvēku pieredze un dzīves modeļi ir ļoti dažādi. Ko tad īsti par tiem 22,6 tūkstošiem eiro pētīs? Firma “Projektu un kvalitātes vadība”, veicot pētījumu par laulības nereģistrēšanas problemātiku, plāno aptaujāt 850 cilvēkus. Tās pārstāvis sociologs Māris Brants stāsta, ka aptaujās ne tikai cilvēkus “klasiskajā bērnu radīšanas vecumā”, bet vaicās arī vecākajai paaudzei, vismaz līdz 64 gadu vecumam. Jo otrās un trešās kopdzīves laikā arī mēdz būt situācijas, ka saiet kopā, neapprecas, viens nomirst, un tad otram ir lielas problēmas, piemēram, ar mantojumu. “Pāriem, kas dzīvo nereģistrētā laulībā, nav problēmu līdz brīdim, kamēr šīs attiecības mierīgi pastāv. Kad tās tiek šķirtas vai kāds nomirst, parādās sāpīgi sarežģījumi. Visu, protams, var nokārtot arī ar kaudzi savstarpējo līgumu.”
Kā ieganstu tam, ka pētījums nepieciešams, M. Brants min to, ka šādu pētījumu Latvijā līdz šim nav bijis. Latvijas Universitātes Antropoloģijas katedra jau to sākusi darīt pati pēc savas iniciatīvas. Sociologs uzsver: “Ja 45 procenti bērnu šeit dzimst ārlaulībā, tad nevar teikt, ka tā nav problēma. Apprecēties mēs viņus nepiespiedīsim. Bet kaut kā tas ir jārisina, un viena no iespējām ir partnerattiecību – vai kā nu tas tiks nosaukts – likums. Kam tas traucētu?”
Pašreiz raksturīgi ir tas, ka laulība bieži vien tiek noslēgta pēc pirmā bērna piedzimšanas, un otrais bērns dzimst jau laulībā. “Te varētu ironiski teikt, ka Latvijas sabiedrība uzskata, ka lielāka atbildība ir stāties laulībā nekā dzemdēt bērnu,” spriež M. Brants. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa iebildusi, ka varbūt ir tieši otrādi: laulība mazinājusies kā vērtība, un šis solis varbūt tiek sperts kādu racionālu iemeslu dēļ vai varbūt kādam patīk rituāls.
Kā pētnieki atradīs pietiekamu skaitu nereģistrēto pāru, jo tādi dati taču apkopoti netiek? M. Brants atbild, ka ar “sniega bumbas” metodi – meklēs caur paziņu paziņām, dažādos reģionos. Turklāt padziļināti intervēti tikšot tikai desmit pāri. Pārējie atbildēs uz anketas jautājumiem.
Kopdzīves atzīšana
Pētījuma finansēšanu ierosināja Saeimas deputāte Ilze Viņķele, izmantojot tā saukto neoficiālo “deputāta kvotu” naudas sadalē (pērn, balsojot par 2015. gada valsts budžetu, Saeimas deputāti papildus tradicionāli sadalīja divus miljonus eiro dažādiem projektiem. Kopumā bija iesniegts 201 priekšlikums. Pamatā tika atbalstīti koalīcijas partiju priekšlikumi, viens no tiem – arī “Vienotības” frakcijas priekšlikums par 20 000 eiro šim pētījumam). Viņķele uzsver, ka politikas izstrādei ir svarīgi gūt korektu informāciju par to, vai ģimenes, kur partneri nav reģistrējuši savas attiecības, piedzīvo situācijas, kurās ir mazāk aizsargātas nekā laulāto ģimeņu gadījumos. Piemēram, ja sieviete ar bērnu paliek divi vien, vai viņi ir neaizsargātāki nekā tie, kam iepriekš bijusi juridiski noformēta ģimene, un jāizvērtē arī informācija par citiem riskiem. Varbūt cilvēkiem vairāk jāstāsta, ko nozīmē ģimenes juridiskā aizsardzība, bet varbūt ir jāgroza Civillikums, spriež deputāte.
I. Viņķele stāsta, ka vismaz 18 Eiropas valstīs cilvēkiem ir iespējas pierādīt faktisko kopdzīvi. Kritēriji ir vairāki, piemēram, kopā nodzīvotais laiks (trīs – pieci gadi), tas, vai ir kopīgs bērns.
Jāpiebilst, ka jēdzieni “kopdzīves līgums” un “faktiskā kopdzīve” figurē Kopdzīves likumprojektā, ko izstrādājušas atsevišķas organizācijas un par kuru no šā gada marta tiek vākti sabiedrības paraksti portālā “manabalss.lv”. Lai likumprojektu iesniegtu Saeimā, vajadzīgs 10 000 balsu, pagaidām savākts tikai nedaudz vairāk par pusi. Koalīcijas partijas izteikušas skepsi par to, ka varētu pieņemt šādu likumu. Iniciatīvas autori likumprojekta pamatojumā raksta: “Satversmes 110. pants liek valstij aizsargāt jebkuru ģimeni un bērnu, taču valsts aizsardzība šobrīd nav pieejama nelaulātiem pāriem – valsts dažādā veidā apgrūtina šo pāru dzīvi un rada necilvēcīgas situācijas, kuras šie pāri nevar atrisināt. Partneris, kura nelaulātais dzīvesbiedrs cietis negadījumā, nedrīkst pieņemt nepieciešamos medicīniskos lēmumus sava dzīvesbiedra vietā. Nelaulāts dzīvesbiedrs nesaņem sava partnera kopšanas tiesības invaliditātes gadījumā. Nelaulāti dzīvesbiedri nesaņem nodokļu atvieglojumus, nevar mantot, nesaņem atbalstu no valsts vai pašvaldības dzīvesbiedra bojāejas gadījumā. Šo un līdzīgu apstākļu iespaidā valsts nedrīkst radīt šķēršļus Latvijas pilsoņiem tikai tāpēc, ka tie nav izvēlējušies vai šobrīd nemaz nevar laulāties ar saviem dzīves partneriem. Tāpēc Latvijai būtu jāpieņem Kopdzīves likums, kas dotu iespēju nelaulātiem pāriem reģistrēt savu kopdzīvi un kļūt par juridiski atzītu ģimeni, tāpat kā šie cilvēki sabiedrības acīs jau ir ģimene.”
Tomēr, ja šāda likuma pieņemšanas nepieciešamība tiek attiecināta arī uz nelaulātas sievietes un vīrieša kopdzīvi, tad argumentācija, ka “viņu savstarpējās juridiskās attiecības un attiecības pret valsti nav pietiekami aizsargātas”, neiztur kritiku. Jo kurš gan traucē patlaban juridiski sakārtot šīs attiecības un vienkārši reģistrēt tās dzimtsarakstu nodaļā, vien samaksājot 14 eiro nodevu! (Iecerēto kopdzīves līgumu slēdzot, tāpat būtu jādodas pie notāra, kuram tāpat būtu jāmaksā…) Eksperti arī skaidro, ka jau tagad Civillikums pieļauj risināt mantiskās attiecības. Tāpēc skaidrs, ka Kopdzīves likumprojekts ir maigi maskēts mēģinājums nākt pretī viendzimuma pāriem. Un tāpēc arī vairākums politiķu atbild: “Mēs tomēr turēsimies pie Satversmes 110. panta, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti.” Un pagaidām arī pētījums par “laulības nereģistrēšanas problemātiku” netiek saistīts ar homoseksuālo pāru kopdzīves pētīšanu.
Šovasar pulka kāzu
“Šogad salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo pusi cilvēki precas vairāk!” priecājas Rīgas Austrumu dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Mārīte Silniece. Tiem pāriem, kuri tagad ierodas pieteikt laulības, viņa varot piedāvāt ceremonijas laiku tikai septembra vai oktobra nedēļas nogalēs, bet vasaras mēnešos viņas darba kalendārs jau pilns! Un arī citās Rīgas dzimtsarakstu nodaļās esot tāpat.
Valsts nodeva par dokumentu pārbaudi ir 14 eiro (arī tad, ja pāris laulāsies baznīcā, šī nodeva ir jāmaksā dzimtsarakstu nodaļā). Ja vēlas svinīgo ceremoniju ar mūziku un dzeju, ir jāmaksā vēl 35 eiro. Taču M. Silniece stāsta, ka diezgan daudzi nāk tikai sareģistrēties ar diviem lieciniekiem, un tad šie izdevumi viņiem ir vien minētie 14 eiro. Tātad nevar teikt, ka naudas trūkums būtu šķērslis, lai attiecības tiktu juridiski sakārtotas.
Protams, ja grib šikas kāzas, tad kleita vien var maksāt pustūkstoti, un jādomā par ielūgumiem, kāzu auto un kāzu torti, un viesu izklaidētāju, un muzikantiem, un bagātīgu ēdienu un dzērienu klāstu. Taču katrs pats var izlemt, vai izvēlēties šo rituālu. Un, ja šādas lielas kāzas ir svarīgas tieši dzimtai, tad lai jau vecāki un krustvecāki palīdz tās godam sarīkot.
UZZIŅA
Pētīs, kāpēc nereģistrē laulību
* Pārresoru koordinācijas centra (PKC) izsludinātajā iepirkuma konkursā par tiesībām veikt pētījumu, lai noskaidrotu laulības nereģistrēšanas problemātiku, ir uzvarējusi SIA “Projektu un kvalitātes vadība”, kas piedāvā minēto pētījumu veikt par 22 617 eiro, ieskaitot PVN.
* Pētījuma veicējiem būs jāapkopo ar laulības nereģistrēšanu saistīti riski nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošiem partneriem un ar šīm attiecībām saistītiem bērniem. PKC paskaidro, ka par nereģistrētu laulību uzskatāma likumā noteiktā kārtībā nereģistrēta, vismaz vienu gadu ilgusi kopdzīve atšķirīga dzimuma partneriem, kas ir sasnieguši minimālo laulības noslēgšanai nepieciešamo vecumu.
* Pētījuma mērķis ir apzināt iemeslus, kāpēc cilvēki izvēlas dzīvot nereģistrētās attiecībās, kādi ir riski, ja netiek reģistrēta laulība, – kādi tie ir ikdienā un kādi saistībā ar tiesisko regulējumu. Ekspertiem būs arī jāpiedāvā risinājumi, lai mazinātu šos riskus.
* PKC sagaida, ka tiks veikta dokumentu izpēte, ekspertu intervijas, nereģistrētā laulībā dzīvojošo aptauja, padziļinātas intervijas ar konkrētiem pāriem.
Avots:
