“Man nepatīk atzīt savas nepilnības.
Atgādinot sev par to, ka neesmu perfekta, es lieku sev justies nedrošākai, tieši tādēļ es dodu priekšroku izteicienam „pietiekami laba”.
Sakot „pietiekami laba”, atzīstu adekvātumu, kas ir daudz labāk nekā atzīt nepilnību. Tas liek justies labāk, ticēt pilnības vērtībai, proti, tam, kas ir, nevis uzstādīt „rāmjus” kuros nevaru iekļauties.
Pieņemt trūkumus nozīmē atzīt personīgas nepilnības. Es nepiekrītu, ka dzīvojot tādu dzīvi, kādu esam izvēlējušies mums ir jāvadās pēc morāles, ka kādreiz ir veikta nepareiza izvēle. Daudz labāk ir palikt lojālam pret sevi līdz galam un samierināties ar izvēlēm, kas veiktas, uzskatot katru no tām par uzvaru. Mēs tāpat esam bezspēcīgi mainīt pagātni, labāk ir skatīties nākotnē un ķert iespējas tagadnē!
Es nesen pastāstīju kādam, ka cīnos ar vēlmi padarīt savu dzīvi gleznainu. Nevis nevainojamu vai bezgaumīgu, bet tieši tādu, kas padara izplānotu interesantu fotogrāfiju skaistu savā veidā. Mana dzīve nav vienmēr bijusi skaista vai askētiski patīkama.
Tieši šāda salīdzinājuma toksiskums, liek man justies tā, ka es būtu iegrimusi savā apziņā, kā sazāļota. Pārāk bieži es esmu ierauta pārāk tālu savā prātā un zaudēju apziņu par visu, kas notiek šeit un tagad. Es jūtos neadekvāta.
Kad es nerespektēju sev,i es pazaudēju piepildījuma sajūtu.
Kad es nerespektēju savu adekvātumu, es parakstu savu zaudētājas spriedumu, padarot sevi pašu par neizmantotu potenciālu.
Nesen es pavadīju dienu ar atāliem radiniekiem, miglas ieskautā un īrisu smaržās apvītā Kalifornijas pludmalē. Es redzēju savu tanti, kura jau septiņus gadus cīnās ar vēzi, viņa katru soli uz priekšu pa pludmales taciņu spēra tik apdomīgi. Viņa iepauzēja pirms spēra nākamo soli, jo viņa prot novērtēt katru elpas vilcienu un katru skatu daudz vairāk, nekā es to jebkad spēšu.
Es esmu redzējusi viņas ģimeni un draugus, Rietumu un Austrumu medicīnu, apvienojot spēkus, lai turētu viņu pie dzīvībās. Es jūtu dziļāko līdzjūtību, taču tas ir godīgs skaistums, viņa ir patiesa pret sevi.
Katru reizi, kad es pārkāpju pāri saviem priekšstatiem par neadekvāto un ieraugu izvēli, kas pilnībā izpauž manu vai citu patieso „es”, es atceros par šo skaistumu. Mana tante nav slima, jo viņa nebija perfekta, viņa ir dzīva, jo viņa ir pietiekami stipra, lai turpinātu cīnīties. Viņa ir cīnītāja priekš sevis.
Vienīgais mirklis, kad cilvēks nav perfekts sev, ir tas, kurā viņš pats sevi par tādu nodēvē…”
Avots:
