Piemēram, sarkanās un oranžās gaismas viļņiem ir garāki viļņu garumi, bet zilās un violetās krāsas viļņu garumi ir īsāki. Tieši tāpēc spektra zilās un violetās daļas gaismai ir lielāka tendence izkliedēties, kad tā iet cauri gaisa molekulām. Vienkāršāk sakot, gaismai ejot cauri atmosfērai, lielākā daļa spektra tiek virzīta tālāk, nevis aizkavēta, bet zilā un violetā krāsa “pieķeras” molekulām un tiek no tām atstarota dažādos virzienos, piešķirot debesīm raksturīgo krāsu.
Kāds uzmanīgs cilvēks jautās, kāpēc debesis ir zilas, nevis violetas. Arī šeit zinātniekiem ir atbilde. Kā skaidro astronoms Eds Blūmers no Karaliskās Griničas observatorijas Lielbritānijā, saules gaismā sākotnēji vairāk zilās krāsas nekā violetās. Tāpēc zem izkliedes atmosfērā “absolūtos skaitļos” zilā krāsā ir vairāk zilā nekā violetā.
Turklāt cilvēka acs principā vienādi neuztver dažādas krāsas. Tieši violeto krāsu mūsu acs uztver sliktāk nekā zilo.
Attiecībā uz “sarkanajiem” rītiem un saulrietiem princips ir tāds pats. Kad saule ir zemu virs horizonta, stariem jāpārvar lielāks attālums atmosfērā, lai sasniegtu mūsu aci. Un līdz brīdim, kad gaisma nonāk līdz jums, visa zilā gaisma būs vienkārši izkliedējusies un pa ceļam “pazudusi”. Atliks tikai sarkanās spektra daļas krāsas.
Zinātnieki atzīmē, ka uz citas planētas ar atšķirīgu atmosfēras sastāvu debesis var būt pavisam citā krāsā, nevis zilā.