Piemēram, tāda aina: ģimene salā sapulcējusies pie ugunskura, vīrietis sēž pie ieejas, vērīgi lūkojas laukā, it kā skenē apkārtni, reģistrējot pat visniecīgāko kustību. Bērni un sievietes nav ēduši jau vairākas dienas, un vīrietis saprot – tiklīdz laika apstākļi to atļaus, viņam jādodas medībās un viņš nedrīkstēs atgriezties, kamēr nebūs sameklējis kaut ko ēdamu. Tikai no viņa atkarīga visas ģimenes izdzīvošana. Tas ir viņa pienākums. Visi ir ārkārtīgi izsalkuši, bet vienlaikus arī nešaubīgi pārliecināti, ka vīrietis gūs panākumus. Bet… vai viņš, arī izsalkuma novārdzināts, patiešām gūs panākumus? Vai viņu nenogalinās pašu? Lūk, un tā viņš sēž pie ieejas alā un bezkaislīgi domā – viņam vienkārši jābūt pietiekami stipram, citas izejas nav…
Pieļāvis kādu kļūdu, vīrietis automātiski sāk sevi uzskatīt par neveiksminieku, jo ir izrādījies, ka viņš tomēr nespēj pienācīgi pildīt savu pienākumu. Miljoniem gadu vīrietis bija spiests slēpt savas bailes un šaubas. Lielākā daļa sieviešu ir pārliecinātas, ka apmaldīšanās gadījumā, ja vīrietis mašīnā būtu viens pats, viņš katrā ziņā apstātos un pirmajam garāmgājējam pajautātu pareizo ceļu. Bet, ja līdzās ir sieviete, viņš to nespēj izdarīt, jo viņu pārmāc bažas, ka viņa sāks šaubīties par viņa spējām nogādāt viņu tur, kur nepieciešams. Lūk, un tieši šā iemesla dēļ vīrietim ir neaprakstāmi grūti pateikt vārdiņu “piedod”, jo tas viņam simbolizē savas kļūdas atzīšanu, kas būtībā pielīdzināma sakāvei.
Mūsdienās vīrietis joprojām nespēj atbrīvoties no šā mantojuma, kas miljoniem gadu licis viņam allaž būt stipram un drošsirdīgam, neizrādīt vājuma pazīmes. Atbilstoši iedabai vīrietim ir nosliece uz skaudību, aizdomīgumu, viņš allaž ir gatavs aizsargāties, jūtas kā vientuļais vilks, kas, lai kontrolētu situāciju, vienmēr slēpj savas emocijas. Jūtu klaja izpausme viņam ir pielīdzināma vairoga zaudēšanai kaujā senatnē. Vīrieši, kurus dzīve dažādu iemeslu dēļ tomēr piespiež ļaut vaļu emocijām un publiski atzīt savu kļūdīšanos, būtībā ir sagrauti kā personība un turpmāk spiesti vienkārši pildīt noteiktu sociālo lomu, turklāt atsevišķos gadījumos tas laika gaitā mēdz beigties arī ar nopietniem psihiska rakstura traucējumiem.
Neatkarīgi no laikmeta modes un sociālajām tendencēm vīrietim arī mūsdienās ir dabiski nepieciešams sajust sevi kā spējīgu patstāvīgi risināt radušās problēmas, jo to skaļu apspriešanu viņš ģenētiski uzskata par jūga uzkraušanu citos plecos, kas nav pieļaujams. Daba vīriešiem piešķīrusi loģisku prātu, un šī loģika pieprasa tikai vienu – vienmēr pašam rast problēmas risinājumu.
Avots:
??? tādas muļķības sen nebiju lasījis. 😀 izdzīvošana un izkļūšana no situācijas pieprasa darīt to, kas nepieciešams. tajā skaitā paprasīt ceļu, vai teikt “piedod”, ja tas ir, vai nav nepieciešams. pat ja kādam kaut kas no tā šķitīs neērti, norīs krupi un dosies tālāk. mums ir dots loģiskais prāts, lai pieņemtu pareizos lēmumus, kā izdzīvot, neskatoties, vai tas jādara pašam, vai jāprasa palīdzība. paldies par uzmanību. 🙂
personiski man izskatas ka tavaa komentaaraa ir dala no rakstaa piemineetaa, laikam jau tomer rakstaa ir kkas no patiesiibas 😀