Interesanti, ka šīs metodes, lietotas dažādās izpētāmo grupās, deva ļoti līdzīgus rezultātus: liberāļi biežāk nekā konservatīvie izjūt prieku. Tajā pašā laikā personīgajās atklāsmēs balstītie novērtējumi liecina par to, ka konservatīvie ir vairāk apmierināti ar dzīvi kopumā nekā liberāļi.
Vispār jau tas nemaz nav tik vienkāršs uzdevums – novērtēt cilvēka laimi. Kaut vai tāpēc, ka jau pašu šo jēdzienu ir grūti formalizēt un līdz ar to, protams, izmērīt. Turklāt mūsdienu jocīgajā pasaulē arī laime kā tāda ir lielā mērā politiski angažēta: jebkura vairāk vai mazāk agresīva sociālā grupa allaž ir gatava lepni paziņot, ka tā un tās savervētie atbalstītāji kaut kādā ziņā ir laimīgāki par visiem pārējiem. Lai vai kā, taču pret jebkādiem šāda veida pētījumiem jāizturas piesardzīgi un veselīgi aizdomīgi. Tāpēc vēl jo interesantāks ir Kalifornijas un Ilinoisas pētnieku veiktais darbs, kurā viņi novērtējuši ASV Konservatīvās un Demokrātu partiju piekritēju prieka un laimes stāvokli, izmantojot minētās trīs citu no citas neatkarīgas metodes, kas, kā jau bilsts ievadā, uzrādījušas līdzīgus rezultātus.
Pētnieki pauž, ka lielākajā daļā iepriekšējo līdzīgas ievirzes pētījumu bija konstatēts krietni vien augstāks konservatīvo apmierinājums ar dzīvi salīdzinājumā ar liberāļiem. Taču vienlaikus iepriekšējie pētnieki balstījušies aptaujas anketās, kas jau iepriekš paredz izteikti subjektīvu, gluži personisku izpratni par laimi. Tagad bija izvirzīts jautājums: vai tāds pašnovērtējums tomēr nav pašapmāns un cik lielā mērā to var vispārināt un pieņemt? Tāpēc būtībā šis amerikāņu psihologu pētījums bija saistīts ar pašapmāna iespējamību un laimes izjūtas līmeni atbilstoši objektīviem rādītājiem.
Lai noskaidrotu to, cik lielā mērā konservatīvie vai liberāļi ir noskaņoti uz pašapmānu vai sava stāvokļa pārvērtēšanu, pētnieki izmantoja īpašu tīmekļa vietni, kas paredzēta dažādiem psiholoģiskajiem testiem un pētījumiem. Vietnes apmeklētājiem, kuri sevi identificēja kā vienas vai otras partijas atbalstītājus, lūdza aizpildīt anketas, kas palīdz noteikt tendenci uz pašapmānu. Konservatīvajiem šī tendence izpaudās krasāk nekā liberāļiem. Turklāt aptuveni tik lielā mērā, cik viņi skaitījās apmierinātāki ar savu dzīvi un izjuta laimi saistībā ar iepriekšējos pētījumos gūtajiem rezultātiem. Iespējams, tā ir tikai sagadīšanās, bet tikpat labi tā var būt arī likumsakarība, taču jebkurā gadījumā šeit nav iespējams nošķirt cēloni no sekām. Pašapmāns var būt par iemeslu daudzkārt priecīgam noskaņojumam vai pat ir tā, ka laimīga pašsajūta noved pie pašapmāna visdažādākajos esības aspektos.
Lai kā arī būtu, taču tieši šīs anketēšanas gaitā iegūtie rezultāti jāvērtē visnotaļ piesardzīgi. Lai saprastu, kas patiešām vairāk jūtas laimīgi – konservatīvie vai liberāļi –, psihologi izmantoja lingvistiskās un morfoloģiskās metodes, pretnostatot tās anketu subjektīvajiem vērtējumiem. Piemēram, tajā gadījumā, ja cilvēks jūtas laimīgs, tam kaut kādā veidā jāizpaužas viņa mīmikā un runā. Un tas nozīmē, ka ir iespējams izanalizēt to, cik bieži runās un tekstos sastopami emocionāli iekrāsoti vārdi. Tādas metodikas ir pietiekami labi izstrādātas un apgūtas, un tās ļoti plaši savā darbā izmanto psihologi. Šajā konkrētajā pētījumā amerikāņu psihologi izmantoja metodiku, ko dēvē par PANAS–X.
Pētījumam izvēlējās divas dalībnieku grupas: tā dēvētā tviteraīsdomātājus un ASV Kongresa politiķus. Pirmajiem atlasīja informāciju no 47 000 ierakstu (to piederību konservatīvajiem vai liberāļiem noteica pēc tā, kuru partiju lentēs viņi bija pierakstīti), savukārt otriem piedāvāja pēdējos 18 gados nolasīto runu stenogrammas, kas kopumā piedāvāja 432 miljonus vārdu. Katrā ziņā abos gadījumos izvēle bija milzīgi liela. Un rezultātā noskaidrojās, ka konservatīvie biežāk nekā liberāļi pauž negatīvas emocijas un skumjas, retāk – jautrību un dzīvesprieku. Šīs atšķirības uzskatāmas par maksimāli reālām, lai gan tās nevar nodēvēt arī par ļoti lielām. Turklāt šīs atšķirības bija noturīgas abās dalībnieku grupās, lai gan esot acīmredzami, ka šīs grupas ievērojami atšķiras: vienu no tām veido publiskie politiķi, savukārt otru – virtuālie sociālo tīklu lietotāji.
Trešā šajā konkrētajā pētījumā izmantotā metode bija konservatīvo un liberāļu smaidu analīze. Šeit pētnieki izmantoja sociālo tīklu dalībnieku publicētās fotogrāfijas, un viņi visi bija vienas vai otras minēto politiski orientēto organizāciju atbalstītāji. Kopumā bija 457 fotogrāfijas. Tajās pētnieki nodalīja tos, kuri smaida gluži atklāti, baudot priecīgas emocijas, no viltus smaidiem, proti, kad cilvēks ir vienkārši spiests paust prieku. Prieka smaidu – tā dēvēto Dišēna smaidu – noteica atbilstoši klasiskajam paņēmienam, proti, atbilstoši ap acīm esošo mīmisko muskuļu kustībām.
Ir uzskats, ka smaida patiesumu ir ārkārtīgi grūti imitēt, tāpēc tāds smaids, visdrīzāk, liecina par reālām cilvēka emocijām. Divās attēlu grupās noteica to, kuru pārstāvju smaidi visbiežāk pauž patiesu prieku – konservatīvo vai liberāļu. Izrādījās, ka biežāk patiesi un dzīvi ir liberāļu smaidi. Veidojās aina, ka gan lingvistiskā, gan smaidu analīzes metode uzrāda vienu un to pašu tendenci: liberāļi biežāk par konservatīvajiem izbauda patiesas pozitīvas emocijas. Turklāt konservatīvie biežāk nekā liberāļi aptaujās norāda to, ka viņiem viss ir kārtībā. Tieši tādā veidā šajā konkrētajā gadījumā vārdi var atšķirties no darbiem.
Protams, nevajadzētu uzreiz amerikāņu sabiedrības izpētes rezultātus automātiski piemērot mūsu realitātei – tās tomēr ir divas ļoti atšķirīgas intelektuālās kapacitātes pasaules. Tāpat vajadzētu atturēties arī no apgalvojumiem, ka liberāli noskaņotiem cilvēkiem ir kaut kādā ziņā pozitīvāks un priecīgāks skatījums uz pasauli un tās izjūta. Paši amerikāņu pētnieki pauduši, ka pagaidām joprojām paliek neizskaidrots tas, tieši kādā mērā (skaitliskā izpausmē) pašapmāns pāraug patiesās emocijās. Ir pilnīgi iespējams, ka konservatīvie ar viņu aizsargātības sajūtu, ko dod atbilstošu ideālu kopums, patiešām var nodrošināt lielāku apmierinājumu ar dzīvi nekā mūžam mainīgie, nepastāvīgie un stresa pilnie liberālie ideāli un to biežās maiņas.
Bet galvenais, ko izdevies uzrādīt šā pētījuma autoriem, ir to metožu komplekss, ar kuru palīdzību iespējams risināt dažādus sarežģītus socioloģijas un psiholoģijas jautājumus. Un var pat sākt domāt par to, sak, vai tikai nav tā, ka pastāv gluži noteikta personības nosliece būt liberālam vai konservatīvam jau kopš dzimšanas. Piemēram, ir zināms, ka bailīgumu raksturā vairāk var novērot konservatīvajiem nekā liberāļiem, bet tā jau ir īpašība, kam drīzāk ir noteikts fizioloģiskais pamats…
Avots:
