Gada sākumā (liktenīgajā 1. janvārī), izlasīju Ineses Herbstas pieredzi ar atteikšanos no konvencionāla (rūpnieciska) šampūna izmantošanas. Nolēmu pamēģināt pati! Pamatdoma, kādēļ to sāku, ir šāda: rūpnieciskie šampūni faktiski rada atkarību un mati taukojās vairāk nekā tad, ja tos nemazgātu, tādēļ mēs atkal un atkal sniedzamies pēc šampūna, lai netīros matus izmazgātu. Aizstājot rūpnieciski ražoto šampūnu ar mājās gatavotu šampūnu (iegūglēju Anitra Toomas recepti) vai sodas/etiķa mazgāšanas metodi (avots dieviete.lv), matiem atjaunojas dabiska spēja pašattīrīties. Kas nozīmē, ka matus ir jāmazgā ar šiem dabiskajiem produktiem pēc ieteikumiem pat reizi 30 dienās. Nu vai mazliet biežāk. Turklāt tie izskatās labāk, kā mazgājot ar šampūnu.
Pamēģināju. Kā man gāja? Ķēros pie Anitras Toomas receptes – olas dzeltenums + kripatiņa dadžu eļļas + kripatiņa sinepju pulvera. Tas viss teorētiski jātur zem cepurītes 15 minūtes uz galvas. Kas man neder, jo es tik ilgi “nedušojos”. Tāpēc es daru tā: maisījumu ieziežu mitros matos, tikmēr veicu citas ūdensprocedūras un, kad viss galā, matus izskaloju. Cepuri neiesaistu. Ar visu to, ka mana matu procedūra ir īsāka, mana matu rota kļuvusi daudzkārt biezāka un es varu mazgāt matus apmēram katru piekto dienu (agrāk mazgāju katru otro dienu) vai pat reizi nedēļā. Jārēķinās, ka es eju skriet ik pārdienas, attiecīgi mati pēc skriešanas ir no sviedriem mitri, tātad pastiprināti sasvīst pie fiziskās slodzes.
Matus tikai izskaloju, ejot dušā un tie tiešām ir tīri – katru otro-trešo reizi tos izmazgāju ar jau minēto metodi. Un tie kļūst lieliski! Agrāk biju izmēģinājusi visus iespējamos pretpūkošanās veidus – šampūnus, balzāmus utt., bet mati arvien bija negludi, pūkojās pēc mazgāšanas un vienmēr labāk patika otrajā dienā. Bet trešajā jau bija jāmazgā, jo taukaini. Tagad man tie pirmajā dienā ir forši, gludi, spīdīgi un pakļāvīgi. Un tādi saglabājas vismaz 4-5 dienas. Jāņem vērā, ka es neizpildu 15 minūšu “zemcepures procedūru”, kas efektu noteikti palielinātu un es varētu matus mazgāt retāk, jo tie turētos tīri ilgāk. Turklāt tos ir daudz vieglāk ķemmēt un pieskaroties var just, ka tie ir zīdaināki.
Apmēram reizi mēnesī izmazgāju matus ar eko šampūna lāsīti. Galvenokārt aiz slinkuma (eju vannā ar žurnālu un slinkums taisīt to olas “moņģeli”), bet arī tamdēļ, ka dadžu eļļu leju olai klāt “uz aci” un šķiet, ka pēc 3-4 reižu mazgāšanas tā matos jau ir par daudz. Tad šampūns labi atgriež mani “izejas pozīcijā”. Šķiet, ja šo “šampūna atkāpju” no idejas nebūtu, varētu matus mazgāt arī retāk, pat reizi desmit dienās. Bet šobrīd it labi dzīvoju ar pilīti šampūna mēnesī (tātad pudele man pietiks pieciem gadiem) un aptuveni trīs reizes mazgāju ar olaino Anitras Toomas “šampūnu”. Mati izcili.
Secinājumi:
1) Tā ir tiesa, ka, atsakoties no rūpnieciskā šampūna, matus var mazgāt retāk
2) mati izskatās un ir foršāki – nepūkojas, nemezglojas
3) pēc tam, kad atteicos no rūpnieciskā šampūna, esmu pirmo reizi kopš bērndārza laikiem pieņēmusi lēmumu audzēt garus matus, jo tie vairs nav pūkaina salmu jūra – man ir gludi, spīdīgi mati, kuriem ir patīkami pieskarties. Gribu izmēģināt, kā būtu, ja tie būtu gari!
