Vidusskolas pēdējais pavasaris. Kādā vakarā četratā sēdējām klasesbiedrenes istabā, un viņa ierosināja dancināt šķīvīti. Jautājums skanēja: kā sauks Gunta Veiskata sievu? Šķīvītis tiešām sāka kustēties, īsi un konkrēti pieskaroties pieciem burtiem. “Ināra”. Tolaik vēl uzskatīju sevi par materiālistu un garu izsaukšanu – par blēņošanos. Arī nevienu Ināru, kura mani varētu interesēt, nezināju. Izzīlēto vārdu drīz aizmirsu, lai izbrīnīts to atcerētos pēc vairākiem gadiem.
Ar Ināru iepazinos rudenī, lauku darbos – tāds bija pirmo kursu studentu pienākums. Mums, ķīmiķiem, kopā ar vēsturniekiem un filozofiem iekrita biešu vākšana Salaspilī. Mūsu kursā bija vairākas spilgtas un jautras meitenes, ar kurām paķircināties, bet Ināra bija tik klusa un neuzkrītoša, ka viņu ievēroju tikai pēc nedēļas. Taču jau drīz mani interesēja vienīgi viņa. Kāpēc iemīlējos tieši Inārā, nevis kādā līdzīgā meitenē? Varu vienīgi minēt. Viņai bija tādas kā noslēpumainas acis un saulains smaids. Savu interesi par viņu neslēpu, lai arī tuvoties kautrējos.
Kas tie būtu par studentiem, ja neballētos? Kādreizējā kūtsaugšā, kur tobrīd bija ierīkota mūsu kopmītne, gultas un skapīšus sastūmām malā, sagādājām mūziku. Pirmajā dejā Ināra man piekļāvās tik cieši, ka acumirklī apreibu. Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Varbūt viņa tā ar visiem? Pēc brīža sapratu, ka labvēlība attiecas vienīgi uz mani. Tovakar saņēmu no Ināras garāmslīdošu skūpstu, vienīgo visā mūžā.
Situācija prasīja rīkoties, bet manā galvā bija pilnīgs haoss. Lai saņemtos viņai tuvoties, man vajadzēja pāris dienu, taču tad distanci ieturēja Ināra. No vienas puses, tas pastiprināja manu apjukumu. No otras – tieši tad es viņu iemīlēju pa īstam. Mēs nevērtējam augstu to, ko dabūjam lēti, vai ne?
Es biju pieradis pie neveiksmēm. Pirmoreiz iemīlējos piecu gadu vecumā, tad pirmajā klasē, otrajā… Īsi sakot, jau līdz pamatskolas beigām tiku iemīlējies reizes sešas. Ikreiz neveiksmīgi, vienīgi sapņu un jūsmas līmenī. Arī šoreiz sagaidīju kaut ko līdzīgu. Kļūdījos.
Atraidījuma stress bija liels, to pastiprināja HES būvē nodarbināto zeku aplenkums. Lai viņus pabaidītu, ķīmiķis būdams, izgatavoju pirotehniku. Pieļāvu kļūdu un zaudēju dažus pirkstus. Slimnīcā domas noskaidrojās, beidzot sapratu – manā dzīvē ir ienākusi mīlestība. Un pirkstu zaudējums bija nieks salīdzinājumā ar sirdssāpēm. Reiz mani apciemoja arī Ināra un stāstīja, ka viņu izvēlējuši par kursa zvaigzni. Es par to nebrīnījos – tik brīnišķīgas meitenes sastopamas reti.
Drīz manā bloknotiņā bija divi lekciju saraksti – mans un Ināras. Es sagaidīju viņu pēc nodarbībām un pavadīju – te uz bibliotēku, te līdz kopmītnēm Iļģuciemā. Pāris reižu aizgājām uz kino. Ierunājoties par savām jūtām, ikreiz saņēmu atbildi: “Bet es tevi nemīlu…”
Tas bija sāpīgi. Tik ļoti, ka centos izstumt šīs sāpes laukā no sirds. Tagad vērtēju – tas bija sliktākais, ko varēju darīt. Bet kā es varēju zināt, ka meitenes sirds ar laiku var atkust? Man šķita – “nē” ir uz visiem laikiem. Mēģināju domāt par citām meitenēm, reiz pat gandrīz sarunāju tikšanos, tomēr atcerējos Ināru un uzmācās pretīgums pret sevi. Es tā nevarēju.
Kas tajā vecumā puišus interesē? Visbiežāk – apskāviens, skūpsts un gulta. Tas izrietēja no visa, ko tiku dzirdējis no vīriem un puišiem savā apkārtnē. Man šāda recepte nederēja. Skolas laikā biju izlasījis “Lielo laulības grāmatu”, bet ko man deva gudrības par seksa pozām un drošības līdzekļiem? Lai atrastu taciņu uz otra cilvēka sirdi, vajadzīgs kaut kas cits.
—-
Drīzumā sāku ievērot – esot kopā ar Ināru, man pietika ar viņas smaidu, lai justos kā septītās debesīs. Tagad saprotu, kādēļ agrākajos laikos jaunie zināmu laiku cerējās, neaizejot līdz tuvībai. Tas vajadzīgs, lai jūtas izaugtu, paceltos augstāk.
Es vairs necerēju atgūt Ināras labvēlību, taču nespēju izturēt bez viņas. Pēc pāris dienām pasaule zaudēja krāsas, nekam vairs nebija jēgas, un man zuda interese par dzīvi. Labi apdomājot, es atgriezos agrāk ierastajā apziņas stāvoklī – taču nu es biju iepazinis lidojumu septītajās debesīs un pelēkā ikdiena mani nomāca. Tā es divreiz nedēļā devos uz māju, kur pašlaik atrodas Vēstures muzejs, lai satiktu Ināru. Reiz iedomājos: pa īstam dzīvs jutos vienīgi brīžos, kad bijām kopā. Saskaitot stundas kopā, iznāca – nepilna diena mēnesī. Cik maz…
Mīlestības sāpes mani it kā pamodināja. Līdz tam biju vadījies pēc sabiedrības stereotipiem. Man bija panākumi fizikas olimpiādēs, taču zinātni izvēlējos, neapzināti meklējot “kristāla torni”, lai glābtos no ikdienas pelēcības. Nu sāku atklāt savas patiesās intereses. Manī strauji auga interese par mākslu un mūziku, apmeklēju visas izstādes.
Mans kautrīgums izzuda – ja gribētu, es varētu iepazīties ar svešu meiteni kaut vai uz ielas. Taču neviena cita mani vairs neinteresēja. Bet Ināras klātbūtnē es mulsu kā trusītis. Vai tikai es? Tolaik pie manas skaistās kaimiņienes ciemos nāca jauneklis ar tādu pašu nopērta kucēna izteiksmi sejā. Līdzīgas noskaņas atradīsiet Blaumaņa lugās. Ja puisis meitenes klātbūtnē jūtas drošs un pārliecināts, visticamāk, viņš nav iemīlējis pa īstam.
Manā dvēselē plosījās tādi emociju viesuļi, ka vēlāk nepamanīju vai nesapratu Ināras kautros mājienus. Mēģināt tuvoties? Manā galvā arvien skanēja viņas agrāk teiktais: “Bet es tevi nemīlu…” Baidījos sabojāt īsos laimes brīžus, ko dažreiz jau biju izdarījis. Man, protams, trūka pieredzes – bet, sastopot mīlestību – pirmo un vienīgo! – pieredzes nevar būt. Vajadzīga prasme tikt galā ar savām emocijām, bet man tādas nebija.
Ināra apprecējās, un mana pasaule sabruka. Pametu studijas, mokoši meklēju jēgu, kādēļ dzīvot tālāk. Atradu – dzīvot tā, lai pasaule kļūtu labāka. Bet kā? Kļūt par mūziķi vai mākslinieku? Kaut kas traucēja. Slava, nauda mani vairs nevilināja. Tagad zinu – bija tikai viens cilvēks, kura atzinība man bija svarīga. Bet viņu es biju zaudējis.
Vientulība tomēr kļuva nepanesama, un es apprecējos. Ar citu. Taču raksturi un dzīves uztvere bija tik atšķirīgi, ka jau drīz sapratu – tas nebija atrisinājums. Sāku interesēties par garīgo dzīvi, pieslējos krišnaītiem un pirmoreiz mūžā jutos savā ādā. Senie raksti vēstīja, ka šajā pasaulē īstas mīlestības nav – tā jāmeklē Dievā. Varēju tikai piekrist – es pats biju dzīvs piemērs.
Ināru apciemoju dzimšanas dienās, tad aizvien retāk. Manas uzmanības centrā bija sieva, bērni un Dievs. Taču laulība izjuka, lai kā centos to saglabāt. Tagad zinu savu vainu – biju aizslēdzis savu sirdi mīlestībai, un sievai bija auksti kopā ar mani. Ja esat piedzīvojuši Mīlestību, labāk pat nemēģiniet dibināt attiecības ar cilvēku, kurā nespējat iemīlēties.
Nolēmu veltīt savu dzīvi Dievam – taču atkal kaut kas traucēja. Sākumā domāju, ka vainojama pieķeršanās šai pasaulei, bērniem. Sāku interesēties par psiholoģiju un atradu, ka neprotu būt laimīgs. Tad 42 gadu vecumā iemīlējos par sevi divreiz jaunākā meitenē. Beidzot sapratu, ka man vajadzēja ģimeni, taču baidījos piedzīvot neveiksmi. Vientulībā brīžiem uzmācās atmiņas par Ināru, taču šos sapņus neņēmu nopietni. Tik brīnišķīgai sievietei kā viņa ģimenes dzīve nevar būt nelaimīga, es sev teicu. Biju svēti pārliecināts, ka vīrs viņu mīl vismaz tikpat stipri kā es. Varbūt atbrīvoties no sirdssāpēm tā, kā to dara rakstnieki? Sāku rakstīt stāstu – taču, gremdējoties atmiņās, sāpes kļuva neizturamas un nācās pārtraukt.
Pēc desmit gadu pārtraukuma Ināru sastapu avīzes redakcijā. Tikpat mīļu, tikai ar pāris skarbākām rievām sejā – droši vien darba pienākumu dēļ, es nodomāju. Parunājām par šo un to, vienīgi par attiecībām ar vīru neuzdrošinājos jautāt. Biju pārliecināts, ka viņai viss kārtībā, un droši vien arī Ināra to pašu domāja par mani. Vēl dažas reizes tikāmies darba gaitās, kādēļ lai es jauktos viņas ģimenes dzīvē? Nevēlējos modināt veltas cerības.
Tai vasarā iepazinos ar sievieti, kas nu jau piecpadsmit gadus ir mana sieva. Iemīlējos un pirmoreiz mūžā saņēmu atbildi uz savām jūtām. Medusmēnesis ilga gadu. Taču manai otrajai – un pēdējai! – ģimenei liktenis sūtīja smagus pārbaudījumus. Lai tiktu galā, sāku apmeklēt ar psihoterapiju saistītus kursus. Sapratu – maldīgi biju cerējis, ka apprecēšanās atrisinās manas psiholoģiskās problēmas. Gluži otrādi – stājoties jaunās attiecībās, visi neatrisinātie jautājumi tikai saasinās.
Apzinājos, ka – ne tikai ģimeni, bet arī reliģiju biju izmantojis, lai izvairītos risināt savas dvēseles sāpes. Lai bēgtu no sevis. Jau drīz ievēroju, ka tāpat dara vairākums cilvēku. Kopā ar sievu esam bijuši luterāņu un katoļu dievkalpojumos, un arī tur esmu to redzējis. Tā turpināt nevēlējos. Taču apjautu ko savādu – man itin labi izdevās palīdzēt citiem, bet nespēju strādāt pats ar sevi. Kādā seminārā reiz pildīju vingrinājumu, cenšoties piekļūt savu kompleksu cēloņiem. Sajutu tādu kā milzīgu sienu, kas draudēja mani nospiest, ja iešu tālāk. Ar kaut ko līdzīgu sastapos ikreiz, kad centos sakārtot savu iekšējo pasauli.
2012. gada beigās mani no jauna sāka vajāt atmiņas par Ināru. Nelīdzēja nekas. Varbūt vecuma krīze? Reiz internetā atradu “sirds intelekta” semināra videoierakstu. Tas man beidzot palīdzēja ieskatīties savas sirds dziļumos un atrast atbildi – es tā arī neesmu iemācījies dzīvot bez Ināras… Nolēmu, ka jāsatiekas un jāizrunājas. Tas mani satrauca. Ja nu tomēr arī Ināras laulība izrādītos šķirta? Man tā būtu dilemma – sirds neatturami tiecās pēc Ināras, taču nevēlējos lauzt sievai doto laulības solījumu.
Ināras tālruņa numura man nebija. Beidzot sameklēju viņas studiju gadu draudzenes e-pasta adresi. Pēc nedēļas saņēmu atbildi:
“Koordinātas iedot diemžēl nevaru. Ināras vairs nav…”
Pagāja vairākas sekundes, līdz smadzenes tika galā ar šo vārdu nozīmi. Tad sirdī sabruka ledus aizsprosts un es sāku nevaldāmi raudāt. Pirmoreiz pēdējo četrdesmit gadu laikā. Kodu rokā, lai nekliegtu. Prātā bija tikai viena doma – nu gan es Ināru esmu zaudējis pavisam! Izrādījās, līdz pēdējam brīdim manī bija mājojusi cerība, ka par spīti visam kādudien mēs būsim kopā. Arī šo domu biju “veiksmīgi” noslēpis no sevis. Jo tā radīja sāpes. Asaras – tas ir aizsalušas sirds kūstošais ledus.
Vienā mirklī sapratu daudzas lietas, kas gadu desmitiem man bija bijušas vien jautājumi bez atbildēm. Ik reizi, kad pasāku kaut ko nozīmīgu, es biju jutis vēlmi, lai Ināra to redzētu un novērtētu. Mana sirds vienmēr ir tiekusies pie viņas. Kādēļ tai neklausīju? Cīnīdamies ar sāpēm, biju sarāvis saikni ar savu sirdsbalsi.
Tagad mani vairs nekas netraucēja ieskatīties pašos savas sirds dziļumos. Un tur atradu kaut ko bargāku par Černobiļas kodolreaktoru. Man bija šķitis, ka sāpes ir aizgājušas – taču patiesībā tām apkārt biju uzcēlis biezu mūri. Lūk, siena, kas draudēja mani nospiest… Nav jēdziena – “aizmirst”. Cenšoties to darīt, patiesībā aprokam sāpi sirds dziļumā, un tur tā grauž cilvēku no iekšienes.
Tagad nevairījos no sāpēm – vienīgais veids, kā tikt tām pāri, bija izsāpēt līdz galam. Bet vissāpīgāk bija apzināties, ka Ināras sirds neizturēja, “darot divu cilvēku darbu” kaut kur Anglijā. Vienai. Bez manas mīlestības. Visu laiku biju uzskatījis sevi par zaudētāju, bet nu atskārtu – patiesībā es biju iepazinis vislielāko dārgumu, kāds vien pasaulē ir. Bet Ināra, šķiet, tā arī nepiedzīvoja šo brīnumu – lai arī nekad neko neesmu vēlējies vairāk kā viņai to sniegt.
Mīlestība ir stiprāka par nāvi – nu tas man vairs nav tikai spārnots teiciens, bet paša izsāpēta atziņa.
Lai pārvarētu krīzi, devos uz sirds intelekta semināru Nīderlandē. Tur iepazinu, cik neaptverams, dziedinošs spēks ir visparastākajai uzmanībai, ko veltām otram cilvēkam. Vienīgi jāprot atvērt sirdi otram pretī. Tas bija pārsteidzoši.
No 35 gadus krātām sāpēm nevar atbrīvoties acumirklī. Vēl reizēm atnāk sāpe, ka šai dzīvē Ināru nesatikšu. Reiz atskārtu, ka ir daudz vieglāk, ja koncentrējos nevis uz mīlestību, kā ārpus sevis esošu, bet savā sirdī. Dievs ir Mīlestība. Taisnība!
Tagad man priekšā ir jauns Mīlestības ceļa posms – dalīties tajā ar visiem jums. Tagad zinu, kā.
Avots:
