“Es pasniedzu angļu valodu sociālajā centrā invalīdiem un pensionāriem. Pirms nodarbības mani studenti seniori, atverot kladītes, uzliek acenes un ieliek dzirdes aparātus. Un, lūk, 81 gadu vecais students, noskaņojot dzirdes aparātu, saka savai sievai:
– Pasaki man kaut ko.
– Es tevi mīlu, viņa nočukst.
– Ko? – viņš jautā, pielabojot aparātu.
– I love you!
Un tad viņš noskūpstīja viņu uz vaiga. Man bija jāvada nodarbību, taču man ritēja asaras pār acīm. Mīlestība ir!”
“Man ir 32 gadi. Veikalā man pārdevējs atteicās pārdot martini (man nebija līdzi pases). Mans vīrs skaļi nosaucās pāri zālei: “Nu, pārdodiet, lūdzu, manai meitai to, viss kārtībā!”””
“No brīža, kad mana meitiņa sāka veidot pirmās skaņas un gaidījām viņas pirmo vārdiņu, es slepus no sievas viņu mācīju teikt “mamma”, lai tas būtu pirmais vārds, ko viņa izrunā. Bet kādu dienu es atnācu mājās agrāk un manu ienākšanu neviens nepamanīja. Un tad es istabā ieraudzīju sievu ar savu meitiņu un redzēju, ka viņa slepus māca viņu, lai viņa teiktu vārdu “tētis”…”
“Es strādāju saldumu veikalā, kur pārdod šokolādes figūriņas. Reiz pie mums ienāca puisēns, gadus 10-11 vecs. Viņš teica: “Vai es varu kaut ko nopirkt par diviem eiro savai mammai?” Es piedāvāju, ko viņš var nopirkt, un viņš uz letes izklāja veselu kaudzi monētu. Mēs ilgi skaitījām naudiņu, tas bija tik jauki! Mammai noteikti ir paveicies ar tādu dēlu – viņš pēdējo naudiņu iztērē šokolādei mammas iepriecināšanai.”
“Reiz es redzēju, kā kāds vecītis iepazinās ar senioru dāmu. No sākuma viņš ilgi jo ilgi uz viņu skatījās, tad norāva pāris ceriņu zaru, piegāja pie vecmāmiņas un teica: “Šie ceriņi ir tikpat jauki kā jūs. Mani sauc Jānis.” Tas bija tik mīļi.”
“Kad es agrāk mammai stāstīju par meiteni, kura man patīk, viņa vienmēr uzdeva divus jautājumus: “Kādā krāsā ir viņas acis?” un “Kāds saldējums viņai garšo?” Man jau ir 40, mamma sen mirusi, bet es joprojām atceros, ka viņai bija zaļas acis un viņai garšoja šokolādes saldējums vafelē, gluži kā manai sievai.”
Avots: liwli.ru
