Oklahomā, abas sievietes bija devušās uz mīļotā tēva un gādīgā vīra kapu. Tā bija pirmā Tēva diena, kura meitai bija jāpavada bez tēva …
Viņu sēras vēl joprojām nav beigušās, tāpēc viņas gribēja sajust kaut niecīgāko tēva un vīra tuvumu. Bet, kad viņas atgriezās mājās, viņas sagaidīja pārsteigums.
Atraitne, Sendija Seibolda, stāsta, ka viņas vīram tika diagnosticēts vēzis pagājušā gada septembrī, bet nomira viņā šī gada maijā. Viņa pati kopā ar meitu vēl nespēj aptvert un pilnīgi pārdzīvot notikušo. Neviens nebija gatavs tik straujam situācijas pavērsienam.
“Pienāca Tēva diena, kad mums tā bija jāpavada vienām. Mums radās ideja, ka mēs Džonam varētu uzrakstīt zīmītes, iesiet balonos un palaist to debesīs, atrodoties pie viņa kapa,” stāsta Sendija.
Tā viņas arī izdarīja, bet, kad abi, kopā sasietie baloni, tika palaisti gaisā tie ieķērās elektrības vados, kad meita ļoti saskuma. “Kad to pamanīju, es vienkārši lūdzu Dievu, lai tie baloni aizlido, lai tie aizlido manas meitiņas dēļ,” atceras Sendija “un pēc brīža uzpūta spēcīgāka vēja brāzma, kas balonus atbrīvoja un tie pacēlās gaisā.”
Lasi arī: Veca tantiņa iedeva sauju ar monētām, lai samaksātu par braucienu autobusā. Vadītājs to nevarēja izturēt un izkāpa
Viņas brīdi vēl uzkavējās pie Džona kapa, bet tad devās uz 40 kilometru attālajām mājām.
Kad nonācām mājās, meita izgāja mājas pagalmā, kur viņa reiz ar tēvu bija nodarbojusies ar amatniecību. Viņa bija pacēlusi acis augšup, un ieraudzīja, ka pārsimts metrus no mājas ir mūsu palaistie baloni.
“Kā tādas sakritības var notikt?” Sendija jautā “kad es izgāju dārzā un ieraudzīju balonus, es sāku raudāt, jo tā šķita kā zīme no Džona.”
“Tas mums radīja mieru un labas sajūtas par to, kur viņš tagad atrodas. Viņš tagad ir labākā vietā un mēs par to esam drošas.”
Avots: nbcnews.com