Kādu dienu mamma savāca viņu no bērnudārza un pateica, ka kādu laiku nāksies padzīvot pie omītes. Mamma teica, ka turpmāk viņi dzīvošot katrs pie saviem vecākiem – gan tētis, gan mamma –, jo viņiem neesot naudas, lai īrētu dzīvokli.
“Tētis brauks pie mums ciemos?” jautāja Ruslans, ieskatīdamies ar sāpju pilnu skatienu mammai acīs.
“Nesatraucies, protams, ka tētis brauks!”
Tad zēns mazliet nomierinājās. Tēvs brauca viņam pakaļ, veda viņu pie saviem vecākiem – tur viņam bija labi. Abi lieliski pavadīja laiku kopā, devās uz bērnu laukumiem, izklaidējās. Bet ar laiku tētis Ruslanu apciemoja aizvien retāk.
“Tēti, atbrauc pie manis biežāk. Es ļoti skumstu…”
Es strādāju, dēliņ, reizēm pat brīvdienās. Man tiešām nav laika, bet es pacentīšos.”
Tā pagāja gads. Ruslanu ielika diennakts bērnudārzā, jo mamma bija atradusi darbu tālu no mājām, arī omīte strādāja, tādēļ viņiem nebija laika savākt bērnu no dārziņa.
Šajā pirmajā reizē, kad viņu nesavāca no bērnu dārza, Ruslana laimīgā bērnība bija beigusies. Reizēm viņš palika viens pats grupiņā pa nakti. Auklītes mēdza dusmoties, ka viņas Ruslana dēļ bija spiestas palikt pa nakti bērnudārzā. Pa to laiku Ruslans klusībā raudāja savā spilvenā.
Kādu dienu mamma iepazīstināja Ruslanu ar tēvoci Pēteri. Viņi jau no sākuma viens otram neiepatikās. Tēvocis Pēteris nemitīgi skatījās pulkstenī un vienmēr mammu steidzināja, sakot, ka kaut kur jāsteidzas. Kopš tās reizes mamma vairs tik bieži nerādījās un pēc neilga laika viņa pārvācās dzīvot pie Pētera. Ruslans palika dzīvot ar omīti, jo viņam teica, ka tā esot tuvāk bērnudārzam.
Arī tētis drīz apprecējās. Tēta vecāki aizbrauca dzīvot uz laukiem, atstājot viņa tētim dzīvokli. Kopš tā laika Ruslans varēja vairs necerēt satikt savus vecvecākus. Svetas tante, tēta jaunā sieva, gaidīja bērniņu. Viņa gaidīja savu bērniņu, tādēļ Ruslans kļuva nevajadzīgs un svešs.
Reizēm mamma atnāca ciemos, atstājot omītei naudu un dodoties prom. Ruslanam tik ļoti gribējās ar mammīti pastaigāties. Reizēm tētis ņēma Ruslanu pie sevis ciemos, viņi skatījās multfilmas un vēl kaut kādas pārraides. Tētis iemācīja viņam spēlēt šahu, un Ruslanam izdevās divas reizes pat uzvarēt.
Tad Svetas tantei piedzima bērniņš, un viņam vairs neļāva braukt ciemos, jo viņi baidījās, ka Ruslans varot ievazāt kādu infekciju no bērnudārza. Mammai piedzima meitenīte.
Turpmāk omīte brīvdienās brauca pie mammas, lai auklētu mazo. Arī tad Ruslans uz savu mazo māsiņu drīkstēja skatīties tikai no attāluma, lai nepielipinātu nekādas Sli**bas – jau atkal. Viņš jutās tik ļoti neiederīgs, viņam šķita, ka vajadzīgs viņš ir tikai omītei.
Kad bērnudārzā viņa draugiem brauca pakaļ mammas un tēti, Ruslanam skauda un kļuva skumji. Ja Ruslanam bija dzimšanas diena, viņš nevarēja aicināt draugus, jo omīte nevarēja to atļauties. Mamma nodeva dāvanu caur omīti, bet tētis dāvanu atnesa uz bērnudārzu.
Pirmajā septembrī tētis atnāca uz skolu, lai apsveiktu dēlu ar iešanu pirmajā klasē, un uzreiz aizsteidzās uz darbu. Mamma nemaz neatnāca, jo netika. Viņš nebēdāja, jo saprata, ka līdz ar iešanu skolā beidzot varēs naktīs būt mājās pie omītes.
Omīte bieži teica Ruslanam, ka atdos viņu internātā, ja viņš slikti mācīsies. Protams, ka viņa viņu tikai biedēja, bet Ruslans vienmēr bija pārbijies līdz ārprātam, jo negribēja doties uz internātu.
Kādu dienu Ruslans dzirdēja, kā omīte runāja pa telefonu ar mammu. Omītei bija Vese***as problēmas, tādēļ viņai nācās drīzumā doties uz Slim**cu. Viņi spriedelēja, ko lai darot ar Ruslanu. Bērns ārkārtīgi pārbijās un tad arī sāka ārkārtīgi raudāt un lūgties:
Varbūt man labāk nomirt, omīt?”
Avots: all-4-woman.ru