Puisītis, šņukstēdams un raudādams, raustītā balsī teica savai omītei: “Es visiem traucēju. Tikai, lūdzu, neatdod mani internātam. Neatdod, omīt mīļo! Es tevi lūdzu! Mamma mani neņem pie sevis, bet tētis vairs negrib. Bet tev pašai jādodas uz Slim**cu. Es dzirdēju, kā tu mammai to teici. Viņa prasīja, kur lai mani liekot? Omīt, varbūt man labāk vienkārši nomirt?”
Laimīgā astoņus gadus vecā Ruslana bērnība ilga apmēram četrus gadus. Tolaik viņš dzīvoja kopā ar mammu un tēti – viss bija labi. Viņu veda uz parku, teātri, cirku – pirka visu, ko viņš vēlējās. Tētis uzsēdināja viņu sev uz pleciem un skraidīja apkārt istabai. Tolaik Ruslans bija laimīgs, daudz smējās.
Tagad viņš to visu atceras, lai gan blakus vairs nav ne mammas, ne tēta. Tētis zaudēja darbu, bet Ruslans atceras, kā mamma ar tēti strīdējās. Ruslans tik ļoti pārdzīvoja: “Lūdzu, nestrīdieties!” Viņš līdz šim brīdim nav sapratis, kādēļ vecāki tā arī nesalaba.
Šķir lapu tālāk, lai lasītu stāsta turpinājumu!