Ir tik daudz lietu, kuras mēs gribam dot saviem bērniem: izglītību, jautrību, cerību, morāli, dažādas ierīces, disciplīnu un vēl daudz ko citu. Bet pa virsu visam mēs gribam, vai vajadzētu gribēt, iemācīt saviem bērniem pašcieņu un pašapziņu.
Vai tas ir viena cilvēka spēkos- radīt augstu pašapziņu vienam mazam cilvēciņam? Ar pašapziņu cilvēkiem rodas problēmas it īpaši tad, kad tā ir maznodrošināta ģimene. Jo, kā gan tu vari iemācīt bērnam, ka viņš ir vērtīgs sabiedrības loceklis, ne sliktāks par citiem, kad lielākā daļa sabiedrības uztver viņus par mazāk vērtīgiem sabiedrības locekļiem.
Nav skaidras definīcijas, no kā tad īsti sastāv pašapziņa. Ir vecāki, kuri vienā laidā atgādina saviem bērniem, ka viņi ir unikāli, īpaši, gudri, skaisti un talantīgi. Tas nav nekas slikts, bet bērns ir pietiekami gudrs, lai neticētu saviem vecākiem, kad runa ir par šādām lietām. Vecāku viedoklis nav objektīvs, kad tas ir jāsalīdzina ar draugu, skolotāju un citu cilvēku viedokļiem.
Viens var pacelt bērna pašapziņu un var to arī graut. Noniecinot bērnu, sakot, ka viņš ne uz ko nav spējīgs un viņam nekas nesanāk var panākt efektu, ka viņš sajutīsies mazvērtīgs vai tieši pretēji- ieslēgsies “pierādīšanas princips”. Tu saki, ka viņš nevar, bet viņš tev pierādīs, ka var.
Zinātnieki apgalvo, ka pašapziņu visvairāk ietekmē vide, kurā uzturas cilvēks un iedzimtība. Lai gan ir zināms, ka mēs paši veidojam pasauli sev apkārt, ko mēs tajā redzam un kam piešķiram nozīmi.
Avots: theguardian.com
