Viss sākas bērnībā
Kad cilvēkam sāk veidoties attieksme pret kārtību? Izrādās, apziņā tā sāk formēties jau 1,5–3 gadu vecumā. Viss sākums ir bērna radināšana ievērot personīgās higiēnas noteikumus, būt tīrīgam. Kad vecāki sāk radināt bērnu kārtot vajadzības podiņā, viņi to var darīt pārāk stingri vai arī pārāk piekāpīgi. Pirmajā gadījumā bērns, augot lielāks, kļūs pedantisks, akurāts un spītīgs līdz pēdējam sīkumam. Otrajā gadījumā – izlutināts, atkarīgs, nevīžīgs.
Par otro pakāpienu akurātības formēšanā var uzskatīt pusaudžu vecumu. Reti kurš pusaudzis savu istabu regulāri uzkopj un tur kārtīgu. Šajā vecumā cilvēks galvenokārt orientējas uz ārējo pasauli, meklē savus ideālus un dzīves jēgu. Bet tādi sīkumi kā sakoptība un sadzīves problēmas viņu maz uztrauc. Pusaudžu vecumam beidzoties, sāk parādīties sapratne, ka kārtība pirmām kārtām ir zināmas ērtības pašam dzīvokļa saimniekam. Kļūstot pieaugušam, mainās cilvēka ģērbšanās stils, rokraksts kļūst salasāmāks, un arī mājās viņš cenšas ievērot tīrību un kārtību.
Nekārtības trīs iemesli
Kāpēc daži cilvēki pat brieduma gados nepievērš uzmanību savam miteklim un pieļauj tā piedrazošanu? Psihologi uzskata, ka šādai nekārtībai ir trīs galvenie cēloņi:
✓ nereāli mērķi vai arī mērķu nenoteiktība;
✓ vietas neatbilstība lietu apjomam;
✓ negatīvas rakstura iezīmes.
Pirmajā gadījumā cilvēks pats nezina, kas viņam vajadzīgs. Tāpēc viņš saglabā visvisādas lietas, kuru vidū ir nekam nederīgi krāmi, visvisādi nieciņi, veci reklāmas prospekti. Tas viss ātri noveco, jo mainās gan mode, gan pati dzīve. Bet izmest kaut ko no kādreiz iegādātām lietām viņš nekādi nespēj; un ja nu pēkšņi kādreiz kaut kas neder.
Otrajā gadījumā vai nu nepieciešams lielāks dzīvoklis, vai arī jāatsakās no kaut kādiem mērķiem, kuru realizēšanai nākas pirkt nepieciešamās lietas.
Ko var teikt par trešo gadījumu? Tikai to, ka jātiek skaidrībā, kas gan raksturā ir tāds, kas tik ļoti traucē ievērot kārtību pašiem savā dzīves telpā.
Konflikts pašam ar sevi
Ja piekrītam, ka kārtīgi sakopta māja var daudz ko pateikt par tās saimnieku, tad ko var pastāstīt nekārtība?
Pirmais, kas nāk prātā, ir: nekārtība ir nedisciplinētības, tātad – arī bezatbildības, reizēm arī nepietiekamas nopietnības un brieduma trūkuma pazīme. Mēdz būt, ka tā tas arī ir. Cilvēks dzīvo, vadoties pēc principa “kas būs – tas būs”. Viņam nav ne skaidri izteiktu mērķu, ne vēlēšanās attīstīties. Arī domās viņam ir pilnīgs haoss, un dzīvoklī – viss tieši tāpat.
Bet, ja cilvēks vienkārši nespēj ieviest kārtību pat tad, ja gaida viesus, tas var liecināt par nopietnu personības konfliktu. Kaudzē samestas lietas, apģērbs, dažādi vajadzīgi un nevajadzīgi papīri skaidrāk par skaidru norāda, ka to īpašnieks nespēj pārvaldīt ne sevi, ne sev apkārtesošo pasauli. Ja jau viņš nespēj sadalīt laiku un spēkus un piespiest sevi sakopt dzīvokli, diez vai viņam var uzticēt kādus nopietnākus pienākumus.
Ideāla tīrība
Bet tagad cits jautājums: ko var pateikt par cilvēku, kura mājā pat puteklīti grūti atrast? Pirmajā mirklī var šķist, ka tas ir teicamas paškontroles un labklājības rezultāts. Diemžēl nākas atzīt, ka nereti šādu pārāk uzkoptu dzīvokļu saimnieki nebūt nav tik laimīgi, kā varētu domāt.
Mēdz būt, ka arī ideāli tīrā dzīvoklī valda neapmierinātības un nepārtrauktas spriedzes gaisotne.
Pārāk izteiktai nosliecei uz tīrību un kārtību cēlonis var būt nepārtraukta iekšēja trauksme un neticība pašam sev. Regulāri turot kārtībā savu māju un sekojot, lai katra lieta būtu savā vietā, cilvēks tiecas kaut necik piešķirt pasaulei kādu noteiktību un aizsargāties no neprognozējamā haosa, kas viņa sapratnei ir pārāk sarežģīts un biedējošs. Jebkura lieta, kuru kāds nolicis nepareizā vietā, tiek uztverta kā draudi izjaukt harmoniju un mazākā mērā izraisa neapmierinātību.
Šiem cilvēkiem mājas uzturēšana kārtībā aizņem praktiski visu viņu brīvo laiku.
Ļoti bieži šāda pedantisma iemesls ir audzināšana ģimenē, kurā kārtība uzskatīta bezmaz par galveno vērtību dzīvē. Šiem cilvēkiem ir ļoti grūti saprast, ka tīrība un kārtība nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis citu, daudz svarīgāku dzīves uzdevumu sasniegšanai.
Atmiņas slēptākie stūrīši
Kā iepriekš minēts, cilvēka iekšējā pasaule ir nesaraujami saistīta ar viņa dzīves telpas stāvokli. Nosacīti katru dzīvokli, tāpat kā mūsu psihiskos procesus, var iedalīt apzinātajā daļā un neapzinātajā (zemapziņa). Parasti viss, kas ir uzmanības centrā, kas tiek nolikts izrādīšanas vietā, kur tiek vesti viesi, – tā ir telpa, kuru mēs lieliski pārzinām un kontrolējam, kuru veidojam pilnīgi apzināti.
Lasi vēl: Saimnieks atnākot mājās ierauga nekārtību, suņa reakcija– nenormāli smieklīga!
Savukārt skapju atvilktnes, plauktu dziļākie stūrīši, antresoli, pieliekamie, bet dažam labam – arī pagulte ir telpa, kuru “apdzīvošana” notiek neapzināti. Savas dienasgrāmatas, vēstules, vecas un nevajadzīgas, bet sirdij mīļas lietiņas, kas sevī glabā kādu noslēpumu, mēs parasti noliekam kur tālāk no svešām acīm. Tā mēs aizsargājam to, kas mums dārgs, ko negribam nevienam izpaust un rādīt.
Šajā sakarībā iespējamas divas galējības. Vienā gadījumā cilvēki dod priekšroku neapzinātajam, un tad mājās tiek uzkrātas lietas, kas jau sen nevienam nav vajadzīgas. Visas vietas ir pārblīvētas ar suvenīriem, fotogrāfijām, dažādiem niekiem, no kuriem saimnieki nekādi nespēj šķirties. Otra galējība – kad absolūti visas lietas ir stingrā kontrolē. Viss liekais tiek bez žēlastības izmests, un dzīvoklī valda ideāla, gandrīz vai sterila kārtība.
Kā atbrīvoties no nevajadzīgā
Arī tad, ja sevis attaisnošanai nekārtību dzīvoklī nosaucam par radošu haosu, nevar noliegt, ka tā stipri vien traucē koncentrēties nopietnām lietām. Piemēram, liela nekārtība uz rakstāmgalda raitu un ražīgu darbu neveicina. Kas būtu jādara, lai elpot mājās būtu vieglāk?
1. Jāizvirza sev reāli izpildāms mērķis. Nevajag censties pusstundas laikā tikt galā ar visu dzīvokli – neizdosies. Jāizvēlas viena konkrēta vieta: skapis, plaukts, atvilktnes. Sakopšanai jāparedz pāris stundu, un šajā laikā jāaizmirst televizors, telefons un citi sīkumi.
2. Uzmanīgi jāaplūko katrs priekšmets un jāpieņem nopietns lēmums, ko ar to darīt: izmest, atdot kādam, salabot vai atstāt. Ja uzreiz izšķirties nav iespējams, jāatliek to sāņus, lai izlemtu vēlāk.
3. Kad konkrētā vieta sakārtota, var atgriezties pie sāņus noliktajām lietām. Lai būtu vieglāk izlemt, ko ar tām darīt, jāuzdod sev jautājumi.
✓ Vai es tiešām došu salabot to, kas jau divus gadus guļ salauzts?
✓ Vai man izdosies tā notievēt, lai blūze (kleita, svārki utt.) atkal derētu?
✓ Vai es tiešām šo lietu kādreiz izmantošu, ja līdz šim tā nav bijusi vajadzīga?
✓ Kad man būs tik daudz brīva laika, lai izlasītu visus sakrātos žurnālus?
Lēmums jāpieņem uzreiz, neatliekot uz vēlāku laiku, jo pēc tam to izdarīt būs vēl grūtāk. Un grūtāk būs arī ieviest kārtību.