Pieradums precēties, melot un citi. Kā rīkoties, lai nekāptu uz tā paša grābekļa nez cik reizes?

Patoloģiskie meļi

Šo cilvēku “grābeklis” ir elementāri vienkāršs: apsolīt sazin ko, jau iepriekš zinot, ka nekas no tā netiks izpildīts, bet pēc tam – visvisādi izvairīties no cilvēka, kuram tika solīts, vai arī līst no ādas laukā, lai izdarītu kaut niecīgu daļiņu no apsolītā. Tā mēģinot saglābt savu reputāciju. Pēc visiem šiem pūliņiem, lai kaut necik atgūtos, melis uz kādu laiku pieklust, uzkrāj spēkus, bet tad – atkārto tieši to pašu kļūdu un atkal skrien pa apli: sola, lavierē, cenšas kaut ko saglābt, padarīt…

Loģisks ir jautājums: vai šis cilvēks ir psihiski vesels? Absolūti vesels. Vai viņš sev apzvēr, ka turpmāk nekad vairs tā nedarīs? Apzvēr. Un tic, ka tā arī būs. Taču arī pats sev viņš samelo, jo turēt vārdu izdodas tikai… līdz nākamajai reizei. Uz pavisam neilgu laiku.

Kāpēc tā notiek

Melim patīk izdarīt šāda veida kļūdas. Kaut ko apsolot, viņš izjūt lielu gandarījumu, jo no sarunu partnera plūst tik liels pateicības un cerību vilnis, ka no tā var apreibt gluži kā no šampanieša, sajust sevi par pasaules centru un Sābas ķēniņieni. Gandarījumu solītājs gūst arī no tālākajiem notikumiem, jo visādi izgrozīties, izdomāt attaisnojumus un censties kaut necik solījumu izpildīt – tas viss ir adrenalīns, pastiprināta smadzeņu darbība, riska un briesmu sajūta. Briesmas un risks, protams, nav bīstami: cilvēki vienkārši būs vīlušies, tāpēc viņš dara visu, lai to nepieļautu. Iznāk, ka paradums melot ir dzīvesveids, kas nevis traucē, bet uzbudina.

Vai no šā paraduma būtu jācenšas atbrīvoties? “Es atkal uzkāpu tam pašam grābeklim,” atklāti atzīstas melis un vienlaikus ērti noliek šo “grābekli” pie savām kājām, lai atkal tam uzkāptu.

Pārliecināti taisnības mīlētāji

Šā paraduma upurim, kura lozungs ir “Taisnība nevienam nepatīk”, šķiet, ka viss viņa dzīves ceļš ir bruģēts tikai ar… grābekļiem. Viņš nepārtraukti izraisa konfliktus, ir ass un nespēj turēt mēli aiz zobiem. Šā iemesla dēļ viņš vairākkārt ir atlaists no darba, no viņa aizgājušas sievas, un arī bērni viņu labprātāk redz ejam, nevis nākam. Bet cik draugu pazaudēts – pat ne saskaitīt… Tomēr, neraugoties uz visu, kolīdz manāma kāda, viņuprāt, negodīga situācija, taisnības mīlētāji ne saukti, ne aicināti aktīvi metas kārtējā cīņā pret netaisnību…

Kāpēc tā notiek

Kad vakaros pēc kārtējo reizi kādam tieši acīs izteiktās “patiesības” devas nenogurdināmais cīnītājs aplūko sevi spogulī, viņš savu atspulgu bezgala mīl un ciena: “Jā, es esmu tāds un citāds būt nevaru. Esmu tiešs. Un nav svarīgi, ka mani neviens nemīl.” Varētu domāt, kas tur tik sarežģīts: iekod mēlē vai aizbāz to aiz vaiga, kad tiek risinātas darba vai privātās problēmas. Piekāpies. Nē, taisnības mīlētājs ne mūžam tā nedarīs, jo viņam klusēšana nekad nav bijusi zelts.

Paradums precēties

Pat paši pārdrošākie un neatkarīgākie cilvēki ir ieprogrammēti noteiktām rīcībām, kuras mēs paklausīgi atkārtojam visas savas dzīves laikā. Pēc riebīgas laulības šķiršanas procedūras un ne mazāk riebīga kopdzīves laika ļoti daudzi parasti izvēlas sev jaunu dzīvesdraugu, kurš… kā divas ūdens lāses ir līdzīgs iepriekšējam. Šķiet, iepriekšējai pieredzei taču bija kaut kas jāiemāca, jāpasaka priekšā, jābrīdina… Bet nē – “zirdziņš skrien pa apli un domās skaita šos apļus”.

Kāpēc tā notiek

Kāpēc mēs par vīru/sievu atkal izvēlamies savu iepriekšējo ciešanu klonu? Tāpēc, ka zemapziņā ir iespiedies ideāla partnera veidols, kurš visā pilnībā arī sakrīt ar mūsu izvēli. Daudziem šis veidols nāk līdzi no bērnības, jaunībā lasītām grāmatām, sajūsmas, ko radījusi kāda kinozvaigzne, vai vienkārši tiek sublimēts pa daļām – “es tevi izveidoju no tā, kas bija”. Kad šāds varonis vai varone, precīzāk sakot, viņam piedēvēto pozitīvo īpašību acīm redzams komplekts parādās reālajā dzīvē, šī vīzija aizmiglo skatu un apklusina prātu. Taču reālijas ir rupjas, nekaunīgas un nelietīgas: kārtējais ideālais veidols izrādījies nekas vairāk, kā vien tā kārtējā parodija. Un grābeklis atkal trāpa pa pieri. Toties riskēt un sadraudzēties ar veidola antipodu nepietiek spēka, jo ir bail.

Divreiz vienā upē

Ir paradumi, kuru pamatā ir kāda pārliecība vai zīme. Kad kaut kādas darbības mēs izdarām tikai tāpēc, ka pagātnē tās mums nesušas veiksmi. Pats primitīvākais piemērs: uzsitam ar dūri televizoram (vai mūzikas centram), lai parādītos skaņa, jo iepriekš pāris reižu jau tā tika darīts un skaņa tiešām parādījās. Trešajā reizē šī rīcība ir jau gandrīz vai neapzināta, automātiska.

Vēl dažas situācijas no šīs pašas sērijas, bet jau nopietnākas. Piemēram, kārtējā darba intervijā jūs izklāstāt savu sakāmo, skaidri atceroties, ka savulaik tieši šie paši vārdi jums palīdzēja iegūt ļoti labu darbu. Bet tagad šis monologs vairs nenostrādā, viss jūsu sacītais darba devējus atbaida.

Lasi vēl: Pēc Zodiaka zīmes grupējam sievietes attiecībās no labākajām līdz sliktākajām – kurā vietā esi tu?

Taču jūs tik un tā turpināt savu runu vēl vairāk noslīpēt, līdz brīdim, kad beidzot saprotat: pūles ir veltas. Vai arī kopējat to savu uzvedību, kura kādreiz atvēra vārtus burvīgam romantiskam romānam. Diemžēl divreiz vienā upē… Paši jau zināt, ko nevar izdarīt. Par laimi, paradumi, kas balstās uz kādreizējo pieredzi un pārliecību, nav tik noturīgi. No tiem var atbrīvoties, tiesa, ne bez zaudējumiem.

Paradumu upuri

Ļoti liela un tāpēc īpaši izdalāma ir arī tāda “paradumu upuru” grupa, kuri “kļūdās” sīkumos, toties dara to ar gandrīz vai apskaužamu regularitāti. Piemēram, noliek netīrās zeķes uz krēsla, “aizmirst” izslēgt tualetē gaismu u. tml. Visi šie ieradumi ir kā mazi rotaļu “grābeklīši”, kas uz neilgu laiku izjauc ierasto ikdienas ritmu. Sīkums, bet… patīkami. “Nu, ko lai dara, atkal aizmirsu. Velns būtu rāvis to ieradumu!” – ir tipisks ģimenes sporta veids. Pieaugušu cilvēku spēles. Iedibinājusies uzvedības reakcija. Īsi sakot, ikdiena.
Teorētiski – jā, nav tādu paradumu, no kuriem nebūtu iespējams atbrīvoties. Diemžēl praksē viss ir citādi…

Psihologa viedoklis

Visi minētie “grābekļu upuri” savu pasaules uzskatu velk sev līdzi no tālas pagātnes. Par meļiem, piemēram, bieži vien kļūst tie, kuri bērnībā par katru cenu gribēja pievērst sev uzmanību. Un līdz ar gadiem izveidojās stereotips, shēma: samelo, apsoli, padari sevi nozīmīgu citu acīs un tad kaut uz īsu laiku būsi visu uzmanības centrā. Tas ir cēlonis. Bet sekas – nāksies kaut kā izgrozīties. Šī programma cilvēku paverdzina, kļūst par dopingu un cilvēks bez tās vairs nespēj iztikt.

Toties lielie “taisnības cīnītāji” nāk no ģimenēm, kur visi (vai arī kāds viens, kas šajā “barā” dominē) dievina taisnīgumu, dzīvi pēc noteikumiem (reizēm – pretēji loģikai) un vienmēr ir nelielā opozīcijā sabiedrībai. Bērns ar šādu ģenētisko kodu, kļuvis pieaudzis un atdalījies no ģimenes, turpina dzīvot pēc tās noteikumiem un tradīcijām, lai gan labi jūt, ka viņa personiskā dzīvē viss nav kārtībā, tikai nesaprot – kas īsti un kāpēc.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru