Šajā ģimenē jau ir divi bērni – viņu māte saka: “Mēs vienmēr zinājām, ka vēlamies adoptēt. Mēs gaidījām, bet man bija tāds ieradums visu laiku apskatīt bildes internetā. Kad es ieraudzīju Bovena bildi, kaut kas bija citādāk. Es viņu ieraudzīju un momentā iemīlēju. Es vienkārši zināju, ka viņš ir mūsu dēls. Tās lielās brūnās acis.. es uzreiz iemīlējos, kā ieraudzīju viņu.”
Bovens pārdzīvo kaut ko tādu, ko mēs pat nespējam iztēloties – viņš piedzima bez rokām un kājām. Viņam ir tikai viena daļēja niere, viņa kreisā roka beidzas pie elkoņa. Bovenu vecāki atstāja Serbijas bērnu namā 2009. gadā, un kopš tā laika viņš atrodas tur – līdz Devona ieraudzīja viņa bildi.
Ģimene taisnā ceļā lidoja uz Serbiju, adoptējot Bevonu 18 mēnešu vecumā.
Pāris saka, ka, dodoties uz bērnu namu, viņu emocijas bija dalītas. Apstākļi bērnu namā nebija slikti, bet Bovens viens pats savā gultiņā pavadīja aptuveni 23 stundas. Vienīgais brīdis, kad no turienes Bovens tika izņemts, bija tad, kad viņš tika pabarots un kad viņam tika apmainīts pamperis.
“Bija daudz izaicinājumu, kad pārvedām viņu mājās. Viņš nespēja apsēsties, nezināja kā košļāt, nemāceja velties. Viņš vispār nerunāja. Mums viņam viss bija jāiemāca,” saka Devona.
Tomēr vecāki atklāja, ka lielākās grūtības nebija saistītas ar Bovena fizisko stāvokli. Tā bija viņa runa. Tamdēļ, ka ilgu laiku viņš bija pavadījis bērnu namā ar minimālu cilvēku sarunāšanos, viņa komunikācijas līmenis bija ļoti zems. Bet tomēr tagad visi šie mīnusi ir pārvērsti par plusiem.
Tagad Bovenam ir 6 gadi. Viņam patīk peldēt, zīmēt, krāsot un spēlēties ar saviem brāļiem. Bovenam pat patīk slēpot.
Devona saka, “Bovena brāļi, līdzko viņu ieraudzīja, iemīlējās viņā. Viņi uzreiz pieņēma viņu šajā ģimenē, arī ļoti sargā.”
Bovena 9-gadīgais brālis saka: “Viņš nav dīvains – viņš spēj darīt tās pašas lietas, kuras es spēju. Mums nevajadzētu vērtēt cilvēkus pēc tā, kā viņi izskatās. Mums jāvērtē viņi pēc sirds. Jāvērtē pēc iekšējā, nevis ārējā.”
Avots: www.womansday.com
