“Ultrasonogrāfija parādīja tukšumu. Tieši tādu tukšumu es jutu arī dvēselē.” Sieviete atklāti stāsta par to, kā zaudēja bērniņu

Drosmīga sieviete ir gatava atklāti pastāstīt par to, kāda ir sajūta, zaudējot savu bērniņu, kamēr tas atrodas mātes miesās – sāpes, bailes un tukšums. Šis stāsts ir sirdi plosošs un liek aizdomāties.

Viņa ar vīru jau kādu laiku bija precējušies un tad pieteicās viņu ilgi gaidītais bērniņš. Diemžēl pirmais izbīlis nāca visai ātri – topošā māmiņa pamanīja vieglu asiņošanu 6. grūtniecības nedēļā. Viņa uztraukumā steidzās pie ārsta un saņēma pirmslaicīgu ultrasonogrāfiju. Ārsts nomierināja, sakot, ka bērniņam briesmas nedraud un ka viegla asiņošana vai smērēšanās ir visnotaļ bieža parādība, jo embrijs vēl mēģina iedzīvoties mātes miesās.

Jaunā sieviete no savas mammas saņēma pavisam vieglu un patiesu padomu – grūtniecības laikā vajag mazāk uztraukties, bet vairāk priecāties, un tad viss būs kārtībā. Viņa nolēma mammai paklausīt un kopā ar vīru izbaudīt pirmo ļoti gaidīto grūtniecību. Laime un prieks diemžēl nebija ilgs – tas aprāvās 12 grūtniecības nedēļā; laikā, kad pēc pāris dienām bija nozīmēta pirmā “oficiālā” ultrasonogrāfija, kur abi ar vīru varētu pirmo reizi uzmest aci viņu mazulim.

No rīta pamostoties, jaunā māmiņa novēroja nelielu asiņošanu – gluži kā iepriekš. Viņa nolēma neuztraukties, jo vieglu asiņošanu bija piedzīvojusi jau iepriekš. Viņa devās uz darbu un turpināja savu dienu kā iepriekš.

Asiņošana, esot darbā, nemazinājās. Topošā māmiņa nolēma tomēr piezvanīt ģimenes ārstam, kurš teica, lai viņa uz sonogrāfiju piesakās pēc iespējas ātrāk – ja asiņošana nemazinās vai kļūst stiprāka, nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība. Viņa uzrakstīja priekšniekam īsziņu, ka dodas pie ārsta un aizgāja pierakstīties uz vizīti nākamajā rītā.

Lasi vēl: Jāuzmanās – sieviete grūtniecības laikā lietoja šo skaistumkopšanas produktu un sapampa līdz nepazīšanai!

Lai novērstu nepatīkamās domas, viņa ar vīru aizgāja vakariņās un uz kino. Pēc kino topošā māmiņa piedzīvoja nepatīkamus krampjus, gluži kā menstruāciju laikā un nelielu asiņošanas pastiprināšanos. Viņa sāka uztraukties, taču nolēma sagaidīt rītu, kad varēs doties pie ārsta. Sāpes pirms likšanās uz auss sāka mazināties, asiņošana šķietami arī, un viņai likās, ka viss būs kārtībā. No rīta pamostoties, viņa ieraudzīja gultu pilnu ar asinīm, aizskrēja uz vannas istabu un juta kaut ko aizslīdam – viņa kliedza, bet vīram uz jautājumu “kas noticis?” atbildēt nespēja.

Abi steigšus devā uz slimnīcu. Viņa izjuta spēcīgas sāpes un sāka elpot tā, kā mācīja vecmāte. Tas, sākumā neapjaušot, padarīja viņu daudz bēdīgāku – tā elpo sievietes pirms dzemdībām, bet viņa saprata, ka nu jau dzemdības viņai nav ne tuvu. Viņa saprata, ka zaudē bērniņu, un sāka raudāt. Arī vīra sejas izteiksmē ir redzamas sēras.

Abiem slimnīcā nācās nogaidīt, pirms viņi tika pie ārsta. Visapkārt staigāja smaidīgas sievietes ar apaļiem vēderiem, un arī viņa gribēja priecāties par šīm sievietēm, taču nespēja – viņas bērniņš taču mirst, kā lai priecājas?

Ārsts abus iesauca pie sevis kabinetā, veica ultrasonogrāfijas pārbaudi. Viņa uzmeta aci monitoram un redzēja tukšumu. Tieši tādu tukšumu viņa izjuta dvēselē. Grūtniecība bija beigusies nevis ar jaundzimušā kliedzienu, bet gan ar vecmātes “man ļoti žēl”.

Vecmāte paskaidroja, ka statistika ir visai nepatīkama – vidēji 1 no 5 sievietēm zaudē bērniņu pirmo 3 grūtniecības mēnešu laikā. Visbiežāk tas notiek embrija nepareizas attīstības dēļ vai kādas alerģiskas reakcijas vai saslimšanas gadījumā, bet retāk – nepareiza dzīvesveida (alkohola, cigarešu, u.c. vielu lietošanas) dēļ, bet precīzu iemeslu ir grūti noteikt. Viņai ir 30, vīram 32, abi nesmēķē, nelieto nedz alkoholu, nedz cigaretes, ēd veselīgi, ir slaidi – ārsti var izteikt tikai versijas, bet neviens skaidri nevar pateikt, kas patiesībā notika šajā gadījumā.

Viņa paskaidroja, ka fiziski bieži nākas ķirurģiskā ceļā sievietes ķermeni atbrīvot no visiem “grūtniecības pārpalikumiem”, kas, protams, nav nekas patīkams, taču pats briesmīgākais ir emocionālais aspekts – viņa visu nākamo dienu pavadīja mājās, guļot gultā un raudot. Lai kaut nedaudz aizmirstos, viņa ik pa laikam centās skatīties TV, taču patiesībā bezmērķīgi pārslēdza kanālus. Patiesībā vienīgais, ko viņai gribējās darīt, bija pabūt vienai un aizmigt, lai nav jājūt sēras.

Sēru laiks bija ilgs un ļoti mainīgs emocionālā ziņā – kādu dienu viņa jutās, it kā vajag darīt visu, lai atgrieztos ikdienā un aizmirstos, bet citu dienu viņa vēlējās nozust no visu acīm un izraudāties. Viņa nodomāja, ka, paldies Dievam, viņa ar vīru nebija visiem izstāstījuši, ka gaida ģimenes pieaugumu, jo tagad nāktos visiem pastāstīt, ka šo bērniņu neviens nekad nesatiks.

Viņa vēl joprojām nespēj tikt tam pāri un mēģināt vēlreiz. Viņa nespēšot tikt pāri vēl vienam zaudējumam. Neskatoties uz to, ka spontānais aborts neatstāja nekādu iespaidu uz viņas ķermeni un viņa varētu iznēsāt veselīgu mazuli pilnu grūtniecības periodu, bailes saglabājas, ka kas tāds varētu atkārtoties.

Avots: dailymail.co.uk

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru