Braucu vilcienā. Iekāpj bezpajumtnieks. Vienos zilumos, seja bija piepampusi. Pēc izskata aptuveni 30 gadu vecs.
Izpētījis apkārtni iekliedzas:
– Pilsoņi, kungi, trīs dienas neesmu ēdis. Patiešām. Zagt bail, tādēļ, ka nebūs spēku aizmukt. Bet ēst gribās nenormāli. Pasniedziet lūdzu, cik katrs variet. Uz seju neskatieties – es dzeru. Un to, ko iedosiet, visticamāk arī nodzeršu! – un sāka staigāt pa vagonu.
Tauta mums ir labsirdīga – ātri vien nabagam sameta kādus 500 rubļus.
Vagona beigās bezpajumtnieks apstājās, pagriezās ar seju pret pasažieriem un paklanījās.
– Paldies jums, kungi, pilsoņi. Lai Dievs Jūs pasargā!
Un te pēkšņi pie pēdēja loga sēdošais nikna skatiena vīrietis kā uzkliedz bezpajumtniekam.
– “Kroplis”, “gnīda”, ubagotājs! Naudu prasi. Man varbūt nav ar ko ģimeni pabarot. Mani varbūt atlaida no darba trīs dienas atpakaļ. Bet es, lūk, neprasu nevienam, kā tu, “gnīda”.
Bezpajumtnieks pēkšņi no savām kabatām izvelk visu, kas tur ir, tūkstoši divi laikam, dažādi – monētās un papīrnaudā -, un pasniedz vīrietim.
– Še, ņem. Tev vajag.
– Kas? – vīrietis neizpratnē.
– Ņem! Tev tā ir nepieciešama! Man vēl iedos. Cilvēki taču labsirdīgi! – dod vīrietim naudu rokās, nogriežas no vīrieša, atver durvis un ieiet tamburā.
– Ei, apstājies! – vīrietis strauji pieceļas un ar naudu rokā ieskrien tamburā pie bezpajumtnieka.
Viss vagons, nesarunājoties, pieklusa. Minūtes 5 mēs visi uzmanīgi klausījāmies dialogā tamburā. Vīrietis kliedza, ka cilvēki – “mēsli”. Bezpajumtnieks pārliecināja, ka cilvēki ir labsirdīgi un lieliski. Vīrietis centā atgriezt bezpajumtniekam naudu, taču viņš to atpakaļ neņēma. Noslēdzās viss ar to, ka bezpajumtnieks gāja tālāk, bet vīrietis palika viens. Atgriezties viņš nesteidzās. Sāka smēķēt.
Vilciens apstājā kārtējā pieturā. Izgāja un ienāca pasažieri.
Vīrietis nopīpēja cigareti, arī ieradās atpakaļ vagonā un apsēdās savā vietā pie loga.
Viņam vairs neviens īpašu uzmanību nepievērsa. Vagons jau dzīvoja savu parasto dzīvi.
Vilciens reizēm apstājās. Kāds izkāpa, kāds iekāpa.
Nobraucām kādas piecas pieturas. Lūk, arī mana stacija. Es piecēlos un gāju uz izeju.
Ejot garām vīrietim, es neuzkrītoši uz viņu paskatījos. Vīrietis sēdēja, nogriezies pret logu, un raudāja…
Avots: 