Vai viņus vairs neapciemo, lai gan varbūt desmit un vairāk gadus bijuši pazīstami, kļuvuši par draugiem, labiem paziņām? Vai izšķirties no vīra nozīmē automātiski atteikties no kontaktiem ar citiem tuviem cilvēkiem, kuri iepazīti pateicoties bijušajam vīram.
Konsultē kognitīvi biheviorālās terapijas psihoterapeite Karīna Andersone (intellego.lv)
Ja ir kopīgi bērni
Ja ģimenē ir bērni, tad uz šķirtā pāra radiniekiem attiecas tāds pats princips, kā uz bērna vecākiem, tas ir, vecāki šķiras, bet tas nekādi nemaina faktu, ka viņi paliek bērna tētis un mamma. Arī vecmāmiņa tāpēc, ka bērna vecāki ir šķīrušies, nepārstās būt vecmāmiņa. Pat ja šķirtam pārim savā starpā uzturēt draudzīgas attiecības ir grūti, tomēr svarīgi būtu, lai viņi spētu uzturēt konstruktīvas attiecības. Bērnam joprojām būtu jāpaliek pārliecībai, ka viņam ir tikpat daudz radinieku, cik pirms vecāku šķiršanās, ka viņa pasaule mainās, bet ne pilnīgi visā. Kā arī, ka vecāki spēj savā starpā nokārtot organizatoriskus jautājumus, kas saistīti gan ar bērniem, gan citiem jautājumiem. Ja vecāki nav ieslīguši lielā, nekonstruktīvā savstarpējā konfliktā, kurā bērni tiek izmantoti kā varas sviras, tad parasti šo sadaļu viņi ļoti labi saprot paši.
Tas mēdz būt atkarīgs arī no tā, kādas attiecības bijušas ar vīra radiem pirms šķiršanās. Ja vēsas, tad maz ticams, ka tās vispār saglabāsies, bet, ja labas, tad kāpēc gan ne. Ciemojas pat ar savām jaunajām otrajām pusītēm un vecvecāki interesējas gan par saviem mazbērniem, gan viņu pusmāsām un pusbrāļiem, visus aicina ciemos. Tomēr gadās, ka vai nu aizvainojuma dēļ vai tāpēc, ka ar viņu dēlu vairs nav kopā, pēc šķiršanās attiecībās ar vīra vecākiem iestājas pilnīgs un galīgs klusums. Protams būtu normāli, civilizēti, sirsnīgi attiecībā pret bērnu saglabāt cilvēcīgas attiecības un bijušo apvainojumu kā trūdu maisu nevilkt sev pakaļ visu atlikušo dzīvi, taču tas notiek retāk nekā gribētos.
Attiecības ar “bijušā” ģimenes locekļiem, draugiem
Vairāk jautājumu varētu būt par to, kā tālāk veidot attiecības ar draugiem, kas no viņa un viņas draugiem ir kļuvuši par kopīgiem draugiem. Diezgan bieži pēc šķiršanās draugi atkal tiek „sadalīti” iepriekšējās pozīcijās, tomēr ir skaidrs, ka draudzība nav ieliekama tik stingros rāmjos. Cilvēki jebkurā gadījumā var turpināt un turpinās satikties, ja viņiem tas ir patīkami.
Šeit svarīgi „neiekrist” divās lietās:
1) neiekrist pārāk kategoriskā melni baltā domāšanā, t.i. ja es šķiros, tātad es arī šķiros no visa, kas paliek viņa pusē (viņa draugi); ja šķiros, tad viss, kas ir bijis kopīgs tiek ar nazi sadalīts. Dzīve parasti nav ne melnbalta, ne arī sadalāma labs/slikts; mans/tavs kategorijās. To saprast ir vienkāršāk nekā ieviest praksē. Spēja integrēt dažādas daļas, nesadalot 2 striktās daļas ir garīga brieduma pazīme un var prasīt treniņu, tomēr tas noteikti ir tā vērts.
2) Nesākt uzskatīt, ka mani draugi ir man piederošas lietas. It kā saprotami, tomēr cilvēki bieži noklusējumā jūtas apmēram tā. Ja tas ir mans draugs, tad Tu to nedrīksti ņemt! Tā ir mana lieta, rokas nost! Vērts sev atgādināt, ka draugs ir patstāvīgs cilvēks ar savām domām, uzskatiem un izvēlēm. Viņam ir tiesības tikties, ar ko vien viņš vēlas, tāpat kā izdarīt savus vērtējumus par notikušo.
Reizēm, it īpaši sākuma posmā var būt vienkārši sāpīgi satikt bijušā draugus, jo tas ir pastāvīgs atgādinājums par zaudēto. Te galvenais būtu saglabāt atvērtību iespējām un kad kritiskākie brīži ir pāri, atjaunot kontaktus, ja ir tāda vēlēšanās, atceroties, ka nav tāda dzelzs aizkara, kas būtu novilkts starp teritorijām.
Draugiem protams vienmēr paliek jautājums, kuru no pāra aicināt uz kopīgiem pasākumiem, ja bijušais pāris vēl nav tādā savu attiecību stadijā, lai gribētu un spētu mierīgi uzturēties viens otra sabiedrībā. Te nu viena zelta principa, lai atbildētu nav. No bijušā pāra puses būtu svarīgi apkārtējiem paust, kāda tad ir viņu pozīcija, un dot draugiem ziņu, cik lielā mērā viņi ir gatavi atrasties vienā pasākumā, tādejādi vismaz novēršot daļu no pārpratumiem.
Ar „bijušā” radiniekiem, kuri kļuvuši par labiem paziņām vai pat draugiem, vajadzētu pārrunāt, kādas viņi redz turpmākās attiecības un ko vēlētos tu. Ja kādu laiku domā netikties, kamēr norims šķiršanās stress un pārdzīvojumi, par to vajadzētu brīdināt. Ja tiekoties vēlies, lai „bijušais” netiktu pieminēts un apspriests, par to vajadzētu brīdināt. Nevajadzētu atteikties no šo radinieku palīdzības, ja viņi to piedāvā. Var pat gadīties, ka vīramātes attieksme pret tevi bija slikta, bet tagad, kad «liec mierā» viņas puisīti, attieksme uzlabojas.
Var būt tā, ka bijušā vīra vecāki vai kāds paziņa ir tik jauki cilvēki, ka attiecības nepārtraucas arī nemeklējot regulāras tikšanās. Kā saka kāda sieviete: „Speciāli nesatiekamies, bet, ja gadās satikt uz ielas, ir prieks, sasveicināmies, aprunājamies. Jau sen bijām šķīrušies ar viņas dēlu, bet viņa, kaut stipri saaukstējusies, atnāca uz mana tēta bērēm. Viņu vienmēr atceros ar siltumu un pateicību, lai viņai stipra veselība.”
Pieredze
Žanete „Attiecības bez bērniem man bijušas vairākas. Pašas pirmās beidzās vienkārši, nebija strīdu, aizvainojuma. Pēc gadiem, kad man dzima pirmā meitiņa, šī puiša mamma mani vēl apsveica ar meitiņas dzimšanu, lai gan nekādu lielo kontaktu mums nebija. Tā brīža situācijā man bija grūts periods, jo draugs pameta mani, vēl stāvoklī esam. Tā kā ar bijušo puisi vēl kontaktējos šad tad, viņš zināja manu situāciju. Bet viņa mamma mani tajā reizē ļoti uzmundrināja, jo bērna tēva mamma bija stipri izvairīga. Kad bērns piedzima, viņa mani ne apsveica, ne kontaktējās.
Manuprāt, cilvēku personiskais egoisms ir tas, kas neļauj kontaktēties un vienaldzība pret mazo sirsniņu. Es nezinu, kā var negribēt satikt savu mazbērnu – tās taču Tavas asinis, maza dvēselīte, kura ne pie kā nav vainīga. Man gan pašai nav mazbērnu un ilgi vēl būs jāgaida, bet pat ja man būtu aizvainojums pret saviem bērniem, es censtos viņus satikt, lai ko tas no manis prasītu. Bērns redz citas laimīgas ģimenes un vēlas, lai viņam tas viss arī būtu”.
Vīramāte cerēja, ka mēs ar viņas dēlu vēlreiz saiesim kopā
Zanda: „Kopdzīve ilga nedaudz vairāk kā četrus gadus, no tiem trīs bijām precēti. Laulības laikā dzima divi dēli, kuriem šķiroties bija trīs gadi un nepilni divi gadi. Attiecības ar vīra vecākiem laulības laikā bija ļoti labas, var teikt, ka ieguvu otru mammu. Arī kad šķīrāmies, vīra vecāki bija manā pusē, jo vīrs vienkārši bija noguris no sadzīves un padevās kārdinājumam (ārlaulības sakaram). Vīramāte mani ļoti atbalstīja gan morāli, gan finansiāli, gan fiziski (esot klāt, mierinot), tādas ļoti labas attiecības saglabājās divus gadus.
Kad manā dzīvē parādījās cits vīrietis, attiecības ar bijušā vīra māti kļuvi krietni rezervētākas, jo acīmredzot, viņa cerēja, ka es gaidīšu, kamēr vīrs iztrakosies un atgriezīsies ģimenē, bet es izlēmu dzīvot tālāk, dibināt jaunu ģimeni. Sazvanāmies krietni retāk, tomēr mazbērnus apciemo jubilejas reizēs, svētkos, kā arī reizi mēnesī brīvdienas puikas pavada pie vīra mammas (citā pilsētā). Agrāk vīra mamma uzsvēra, kas jauns mana bijušā vīra dzīvē (darbā, veselībā), tagad vairs nē. Viņa diezgan smagi pārdzīvoja mūsu oficiālo šķiršanos”.
Pie vecvecākiem kopā ar brāli ciemojas arī bērns, kas nav viņu radinieks
Linda Elizabete: „Dzīvojām Itālijā, bet, kad dēliņam bija 10 mēneši, atbraucu uz LV apsveikt radus Lieldienās. Caur draugiem.lv mani atrada pirmā mīlestība, sakontaktējām, atbraucu pie viņa ciemos un 3 mēnešus pēc mūsu atkal tikšanās apprecējāmies. Mums ir meitiņa. No sākuma dēla tēvs – itālis – draudēja mūs visus nogalināt, nosist, nošaut, bet pagāja daži mēneši un viss nokārtojās, jo viņš atrada citu draudzeni un samierinājās ar situāciju.
Tagad viņš katru mēnesi sūta naudu, reizi gadā brauc uz LV un visu dēla no skolas un treniņiem brīvo laiku pavada ar viņu. Reizēm ņem arī manu meitu uz brīvdienām, tikai, diemžēl meitai ir treniņi arī sestdienās, tāpēc tas nav tik bieži. Meita reizēm brauc arī pie Babisas un Ģeda Talsos, kas gan ir tikai puikas asinsradinieki. Manuprāt, lielu lomu nospēlējis fakts, ka bērni ir ļoti pieķērušies viens otram un bez māsas dēls jūtas vientuļš, pat ja pie Babisas viņš ir Dievs un katra viņa kaprīze tiek izpildīta”.
Priecājos, ka kopā ar tēvu nezaudēju arī omi
Līva: „Pēc tēva nāves manai mammai radās nesaskaņas ar vecmāmiņu no tēva puses par mantojuma lietām. Es biju tikai 3 gadus veca, mana mamma pārvarēja pašlepnumu, piezvanīja vecmāmiņai un izskaidroja, ka mani nav jēgas jaukt viņu abu strīdā, un, ja vecmāmiņa vēlas, mamma labprāt ļautu mums tikties. Vecmāmiņa piekrita. Par ko esmu neizsakāmi pateicīga savai mammai, jo man ir izveidojušās brīnišķīgas attiecības ar savu vecmāmiņu. Viņas ar manu mammu gan joprojām nesarunājas, bet es nezaudēju omi kopā ar tēvu.
Uzskatu, ka vecākiem un vecvecākiem no visas sirds jācenšas savas atvases nejaukt savstarpējos strīdos. Mazajam noteikti ir svarīgi uzturēt kontaktu arī ar vecvecākiem no tēva puses, lai kādi nebūtu apstākļi. Domāju, ka arī vecvecāki “normālie” grib uzturēt attiecības ar mazbērniem. Kontakta zuduma biežākie iemesli, manuprāt, ir kaut kāda pašlepnumu sajūta no abām pusēm, varbūt kauns. Bet kādam ir jāsaņemas un jāpiezvana pirmajam. Ļoti ceru, ka manas pārdomas kādam līdzīgā situācijā ļaus saņemties pirmajam solim”.
Avots:
