«Es neizšķiedīšu savu dzīvi ķīviņos, ja to var pārvērst par virzītājspēku.» /Frānsisa Vilārda
Pēc deviņus gadu ilgas neizlēmības es beidzot nolēmu nokrāsot mūsu mājas ārdurvis un priekšnamu. “Neizlēmība” bija mans izskaidrojums. Taču, aplūkojot pārējās nokrāsotās un iekārtotās istabas, es beidzot sapratu, ka ir vēl daudz citu iemeslu, kāpēc bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai es varētu izlemt, kādā krāsā jābūt šai, domājams, viesmīlīgākajai mājas daļai.
Kad kopā ar savu jauno vīru biju pametusi dzimto pilsētu un ienācu mūsu jaunajā mājā – tobrīd tā šķita kā balta lapa, jo mēs bijām tās pirmie īrnieki, – biju pārņemta ar domām, ka šajā pilsētā es nevienu nepazīstu un ka man nav ne mazākās nojausmas par to, kā es iekārtošu trīs guļamistabas, divas vannasistabas, virtuvi, brokastu stūrīti un dzīvojamo istabu. Es tik ļoti vēlējos, lai mūsu māja būtu omulīga, taču tobrīd tas viss likās tik svešādi – laulības, patstāvīga dzīve pirmo reizi mūžā un kucēns. Es tik ļoti ilgojos pēc savām mājām, ka uz īsu brīdi biju pārliecināta, ka mums vajadzētu atgriezties manā dzimtajā pilsētā, lai tiktu prom no šīs milzīgās mājas.
Tomēr nākamo pāris gadu laikā mūsu guļamistaba tika nokrāsota, tāpat arī vannasistaba (divas reizes), brokastu stūrītis un virtuve (arī divas reizes) un beigās arī mūsu pirmā bērniņa istaba.
Mūsu dēlam istaba bija skaista – ar gaiši zaļām karnīzēm, gaiši brūnām sienām un gultas veļa – ar džungļu motīviem. Viņa istaba bija vismājīgākā. Ārdurvis un priekšnams visu laiku atradās manu veicamo darbu sarakstā, taču mūsu otrais bērniņš (un viņa skaistā istaba), vēlāk arī divas darbavietas un laika trūkums vienmēr bija attaisnojums tam, ka šis projekts joprojām netika pabeigts.
Lasi vēl: Skumjas ir laimes ienākumu nodoklis. 10 viedas atziņas par laimi
Šo gadu laikā dažādu iemeslu dēļ vēsākas kļuva arī manas kādreiz tik ciešās attiecības ar vecākiem – viņiem pasliktinājās Vese***a, un viņi pie mums ciemojās arvien retāk. Atsvešinātība dzēla, un, lai izvairītos no sāpēm par šo zaudējumu, es nodarbojos ar bērniem, mājas pienākumiem un citām aktivitātēm, bet ārdurvju un priekšnama plāni tika atlikti uz vēlāku laiku. To izdarīt bija daudz vieglāk nekā izlemt, kādai vajadzētu būt krāsai, vai arī tikt galā ar jūtām.
Pēc pāris gadiem es sapratu, ka nespēju ilgāk noslēpt atraidījumu, sāpes un zaudējumu, un meklēju psihoterapeita padomu. Viņš man palīdzēja iziet cauri procesam, kura rezultātā atradu laimi – es sāku vairāk uzmanības pievērst savai ģimenei un mazāk – ģimenei, kas man bija agrāk.
Un tad kādu dienu, kad atvedu dēlu no skolas un iegāju mājā, es sapratu, cik neomulīgs ir mūsu priekšnams, – tajā bija baltas sienas bez glezniņām un logs bez jaukiem aizkariem. Izskatījās, ka sāpes, atraidījums, depresija un daudz kas cits man neļāva spert pēdējo soli, lai mūsu māja kļūtu par īstām mājām. Likās, es gaidīju, ka mani vecāki pateiks, ka gatavojas ierasties ciemos, un vēlreiz ienāks pa šīm ārdurvīm, – tas bija “vislabākais” attaisnojums, kuru es meklēju, lai beidzot pabeigtu šo projektu. Taču mans ceļš uz pieņemšanu – pieņemt to, ka mani vecāki varbūt nekad vairs mūs neapciemos, ka viņi varbūt nekad vairs pilnībā nepieņems mani, un faktu, ka mans vīrs un bērni ir vissvarīgākie manas ģimenes locekļi, – beidzot atklāja to, kas man ir jāizdara: jāaizkrāso pagātne un ar prieku jāraugās uz lielisko nākotni kopā ar savu ģimeni.
Lasi vēl: Pārtrauc darīt šīs nevajadzīgās lietas un tavā dzīvē atgriezīsies laime un prieks!
Izskatījās, ka arī mans vīrs bija tikpat sajūsmināts par šīm pēdējām pārmaiņām. Mēs ar prieku nokrāsojām baltās sienas, no logiem noņēmām baltās žalūzijas, lai tās nomainītu ar jaukiem, krāsainiem aizkariem, un tīksminājāmies par pārmaiņām, kas bija skārušas mūsu māju. Tas notika, pateicoties kārtiņai vienkāršas krāsas, kas saucās “ražas laika brūnais”. Tikai tad es sapratu, ka ne jau krāsas meklējumos pagāja šie deviņi gadi. Man bija nepieciešami deviņi gadi, lai es atrastu laimi savā mājā, nevis ārpus tās.
– Hītera Makgovana
Materiāls no grāmatas “Cāļa zupa dvēselei. Laimes meklējumos.”