Stāsts par nepateicīgo vedeklu, kura nevēlas vīramātei dot vasarnīcas atslēgas

Galu galā man būtu viegli savākt atkritumus un sakārtot pagalmu. Ar sarežģītu darbu dēls varētu palīdzēt. Tā pamazām sakārtotu māju. Man patika ideja, es jau esmu izveidojusi plānus. Nolēmu padalīties tajos ar savu dēlu.

Lasi arī: Es sameloju savai vīramātei par to, kad mani izraksta no dzemdību nama. Viņa aizvien ir dusmīga

Mans dēls kaut kā pārāk priecīgi nereaģēja uz manu priekšlikumu. Viņš tikai teica: “Mammu, šī ir Līvas vasarnīca, tev jāpajautā viņai.” Man tas uzreiz nepatika. Kā ir viņas vasarnīca, ja viņi ir ģimene? Bet tomēr nolēmu piezvanīt vedeklai un pajautāt personīgi. Viņa atbildēja ar asu atteikumu. Viņa teica, ka šī ir viņas māja un viņa man nedos mājas atslēgas.

Godīgi sakot, tas mani ļoti sāpināja. Viņa vienkārši nesaprot, ka ar mazuli uz rokām viņa tajā vasarnīcā neko neizdarīs. Dēls pats uz turieni nebrauks. Šķiet, ka viņi tur neko nesteidzas darīt. Kāpēc tad viņi to iegādājas?

Es nesaprotu, kāpēc viņa atsakās no palīdzības, kad es pati to piedāvāju. Es nepretendēju uz īpašumtiesībām, es vienkārši nolēmu viņus atbalstīt. Man tas nav apgrūtinājums, es iepriecinātu savu dvēseli un palīdzētu bērniem. Es nezinu, kā viņus pārliecināt.

Mums šķiet, ka mūsu stāsta varone kaut kā priekšlaicīgi izveidoja plānus. Vispirms viņai vajadzēja pajautāt, ko bērni plāno darīt ar īpašumu. Tāpēc viņa, vispirms izveidojot plānus, bet pēc tam saņemot atteikumu, ir vīlusies. Māja ciematā sievietei varētu kļūt par atelpas vietu, bet vedeklai ar to ir citi plāni. Vīramātei jācenšas saprast vedeklu. Lai gan Līvai nevajadzēja tik asi atbildēt vīra mātei. Varbūt viņām atkal mierīgi jāpārrunā lietas.

Kā Tu domā par šo?