Kopš aizpagājušā gada nogales visa pasaule turēja īkšķus par septiņkārtējā Pirmās formulas čempiona Mihaela Šūmahera atveseļošanos, kurš pēc neveiksmīga kritiena slēpojot gandrīz sešus mēnešus gulēja mākslīgi radītā dziļā miegā.
Kas īsti ir koma, kāpēc mediķi to mēdz apzināti izraisīt un, pats galvenais, kādas ir cerības no tās pamosties sveikam un veselam, jautājām speciālistam.
* Vārds koma cēlies no grieķu valodas. Tā sākotnējā nozīme bija – dziļš miegs. Medicīnā tas nozīmē ilgstošu bezsamaņas stāvokli, kas saistīts ar galvas smadzeņu darbības traucējumiem. Ieslīgšana dziļā miegā ir organisma aizsargreakcija. Ja cilvēks cieš no smagas slimības, traumas vai saindēšanas, bezsamaņas stāvoklis ļauj visus enerģijas resursus novirzīt atveseļošanās procesiem.
* Atrodoties dziļā komā, cilvēks nereaģē uz ārējiem kairinātājiem: gaismu, skaņu un sāpēm. Organismā notiek vien pamatfunkcijas – sirdsdarbība un elpošana. Dažkārt pacients nespēj pats elpot, tāpēc šo dzīvībai svarīgo funkciju nodrošina mākslīgās elpināšanas iekārta. Arī barības vielu uzņemšana notiek mākslīgi.
* Smagākos gadījumos var būt nepieciešams pievienot arī citu orgānu, piemēram, aknu vai nieru, darbību aizvietojošas palīgierīces. Ģirts Freijs demonstrē fotoattēlu, kurā redzams pacients intensīvās terapijas nodaļā guļam vairāku prāvu iekārtu ielenkumā, pievienots tām ar neskaitāmām caurulītēm un vadiņiem. “Aparatūras var būt tik daudz, ka pacientu palātā grūti ieraudzīt. Tās ir mākslīgās aknas, tās – nieres, bet šī ir iekārta, kas nodrošina asinscirkulāciju un piesātināšanu ar skābekli. Visu uzrauga profesionāli, īpaši apmācīti speciālisti. Medicīna kļūst aizvien attīstītāka, ļaujot pie dzīvības uzturēt ļoti smagi cietušus pacientus un dodot mums laiku ārstēšanai.”
* Bezsamaņas stāvokļa smaguma pakāpi vērtē pēc Glāzgovas komas skalas. Pārbaudot pacienta atbildes reakciju uz ārējiem kairinātājiem, piešķir no 3 līdz 15 punktiem. Ja kopsummā ir mazāk par 8 punktiem, tas liecina par smagu smadzeņu bojājumu, tāpēc nekavējoties jāuzsāk mākslīgā plaušu ventilācija. Augstākais punktu skaits atbilst veselam cilvēkam, kuram nav nekādu traucējumu.
* Bieži vien tuvinieki stāsta ārstam, ka komā gulošais saspiedis roku, viegli pasmaidījis vai viņam sakustējies plakstiņš, kaut gan pēc Glāzgovas komas skalas pacienta stāvoklis atzīts par gaužām bēdīgu. “Pret šīm liecībām izturamies kritiski, jo tuvinieki vēlamo nereti pieņem par esošo. Izmisīgi gaidot visniecīgāko atveseļošanās pazīmi, reizēm ierauga to, kā nav. Noticam vien tad, kad paši tam esam liecinieki. Tomēr netrūkst gadījumu, kad tuvinieki tiešām pirmie pamana veselības stāvokļa uzlabošanās pazīmes. Reizēm pacients komunicē tikai ar savējiem, bet uz svešiem, tostarp mediķiem, nereaģē. Tā gan notiek ļoti reti,” stāsta Ģirts Freijs.
* Taču pat trīs punkti pēc Glāzgovas komas skalas vēl nenozīmē, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Reanimatologs atceras vīrieti, kurš bija kritis, braucot ar motociklu, un guvis smagu galvas traumu. “Kad bijām izdarījuši visu, kas mūsu spēkos, un pārvedām uz citu nodaļu, viņam pēc skalas bija četri punkti, kas neviesa lielas cerības. Tomēr pēc gada pacients ienāca pie mums apsveicināties un pateikt paldies. Smaidīja, runāja, tikai bija mazliet notievējis un ejot nedaudz pievilka kāju.”
* Pacienta atveseļošanās izredzes ir atkarīgas no tā, kāds ir smadzeņu bojājums. Piemēram, ja piedzīvots insults (asinsvada plīsums vai nosprostošanās tromba dēļ) un kāda smadzeņu daļa ilgstoši palikusi bez asinsapgādes, šūnas mirst no skābekļa bada un veidojas neatgriezenisks bojājums. Kaut gan mediķiem apasiņošanas traucējumus izdodas novērst, bojāgājušās šūnas vairs nevar atjaunoties, tāpēc smadzeņu funkcijas ļoti bieži ir traucētas. Ja smadzeņu bojājumi ir lieli, cietušais, visticamāk, paliek piekalts gultai un aprūpējams līdz mūža galam. Ja bojājumi ir nelieli, sekas var būt, piemēram, kāda locekļa paralīze vai runas traucējumi.
* Netrūkst arī pozitīvu gadījumu, kad smadzeņu darbības traucējumus izdodas novērst, tie neatstāj nekādas pēdas un pacients pēc komas atgriežas pilnvērtīgā dzīvē.
Piemēram, ja bezsamaņas stāvokli izraisījis smags meningīts jeb smadzeņu apvalku iekaisums, to var izārstēt ar medikamentiem, pirms tas paguvis radīt nopietnus bojājumus.
* Nokļūšanai komā var būt ļoti daudz cēloņu. Liela daļa saistīti ar skābekļa piegādes traucējumiem smadzenēs, piemēram, pēkšņa sirdsdarbības apstāšanās, kad organisma motoriņš uz laiku pārstāj sūknēt asinis, tāpat elektrotrauma, slīkšana un pat šķietami vienkārša aizrīšanās ar šašliku.
* Ar komu var beigties smaga saindēšanās, medikamentu vai apreibinošu vielu pārdozēšana. Pēdējos gados Latvijā šādā stāvoklī daudzi cilvēki nonākuši pēc tā dēvēto legālo narkotiku, kā arī alkohola surogātu (žargonā – krutkas) lietošanas.
* Cēlonis var būt neārstēts cukura diabēts. Gan paaugstināts, gan pazemināts cukura līmenis var izraisīt vieglus apziņas traucējumus līdz pat komai. Līmeni normalizē ar medikamentiem. Ja tas bijis paaugstināts, pacients pamostas sveiks un vesels, savukārt ilgstoši pazemināts līmenis var izraisīt neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus, jo to šūnas cukura bada ietekmē iet bojā.
* Komu var izraisīt pat kaislīga smēķēšana, precīzāk, šā ieraduma dēļ attīstījusies hroniski obstruktīvā plaušu slimība (HOPS). Pamazām mainās alveolu virsma, un tās vairs nespēj pilnvērtīgi veikt gāzu apmaiņu. Organismā uzkrājas ogļskābā gāze, kas lielās devās iedarbojas kā narkoze – cilvēks ieslīgst dziļā miegā, no kura var nepamosties. Ogļskābo gāzi iespējams izvadīt, uzsākot mākslīgo elpināšanu. Diemžēl HOPS izraisītie bojājumi ir neatgriezeniski, tādēļ, lai atkal neieslīgtu bezsamaņā, turpmāk pacientam nepieciešama pārnēsājama mākslīgās plaušu ventilācijas iekārta, ko izmanto vajadzības gadījumā.
* Bieži vien organisms dziļā miegā ieslīgst pēc smagas traumas. Piemēram, spēcīgi sasitot galvu, var veidoties smadzeņu audu tūska. Nelaime tā, ka smadzenes ieskauj galvaskauss, tām nav vietas, kur izplesties, un rodas spiediens – tas ir dzīvībai ļoti bīstams stāvoklis. Tūskas radītie smadzeņu darbības traucējumi var būt neatgriezeniski. Tūsku mazināt un smadzenes pasargāt no nopietnu bojājumu rašanās dažkārt iespējams, ķirurģiski noņemot galvaskausa kaula fragmentu.
* Mihaela Šūmahera ārstu paustā pieticīgā informācija medijiem liecina, ka arī viņam bijis nopietns galvas smadzeņu bojājums. Mediķi viņam izraisīja mākslīgo komu, mērķtiecīgi dodot medikamentus – spēcīgus miega līdzekļus. Tas bija vajadzīgs, lai smadzenes būtu absolūtā mierā un tām pastiprināti tiktu piegādāts skābeklis.
* Mākslīgā koma patiesībā ir ilgstoša atrašanās narkozē. Šādā stāvoklī pacientu var uzturēt, cik vien ilgi nepieciešams, un tas nav kaitīgs veselībai. Atmodināt no mākslīgās komas iespējams, pakāpeniski samazinot miega līdzekļu devas un uzmanīgi vērojot pacienta stāvokļa izmaiņas.
Ja tas pasliktinās, šīs devas atkal palielina, tāpēc atmodināšana var notikt pat vairākus mēnešus. Ja smadzeņu bojājumi ir pārāk smagi, dažkārt neizdodas pacientu atmodināt.
* Ja koma izpaužas kā organisma reakcija uz smadzeņu bojājumu, ārsti ar dažādām metodēm cenšas to novērst. Ja ir asinsizplūdums, to likvidē ķirurģiskā ceļā. Ja ir asinsvada nosprostojums, pacients nonāk invazīvā radiologa rokās, kurš veic asinsvada paplašināšanu vai tromba izņemšanu.
Tomēr ne vienmēr tas ir iespējams, piemēram, no asinsrites traucējuma rašanās brīža pagājis pārāk ilgs laiks.
* Pamošanās no komas parasti nav pēkšņa. Pacients pakāpeniski aizvien vairāk sāk reaģēt uz ārējiem kairinājumiem un pamostoties sākumā nomodā spēj pavadīt vien dažas minūtes. Ja komas sekas ir funkcionāli traucējumi, piemēram, paralizēta roka, ir cerība, ka tie var pāriet vai mazināties, jo atveseļošanās procesi organismā vēl turpinās.
Galējais rezultāts parasti ir redzams pēc pusgada vai gada.
* Ilgstoši atrodoties komā, pacienti ir novājināti, tāpēc viņus viegli var uzveikt dažādas infekcijas. Biežāk tās skar elpošanas sistēmu vai urīnizvadsistēmu. Ilgu laiku guļot, atrofējas muskuļi. Tāpēc nepieciešams piesaistīt citus speciālistus – infektologu, fizioterapeitu, uztura speciālistu, rehabilitologu un brūču aprūpes speciālistu.
* Liela problēma ir izgulējumi, kas rodas mazkustības dēļ un ilgstoši atrodoties vienā pozā. Tie veidojas vietās, kur ir traucēta asinsrite un inervācija. Parasti tas notiek spiediena ietekmē, kad mīkstie audi ir saspiesti starp kaulu un gultas virsmu, piemēram, uz papēžiem un krustiem. Sākumā parādās ādas apsārtums, kas pamazām pārvēršas par brūci. Ja to laikus nepamana, neuzsāk pareizu kopšanu un ārstēšanu, ādas bojājums progresē, sākas sepse jeb organisma vispārēja saindēšanās. Ja ir palielināta ķermeņa masa, izgulējumi var rasties ļoti drīz.
* Ja pacients nav pamodies no komas, taču stāvoklis ir stabils un ārsti vairs nespēj to uzlabot, nelielais gultasvietu skaits un jaunu pacientu pieplūdums intensīvās terapijas nodaļās liedz šādu slimnieku aprūpēt ilgstoši. Jautājums, ko tālāk darīt ar šādā stāvoklī nonākušu cilvēku, valstiski nav pilnībā atrisināts. Ja kāds tuvinieks uzņemas pacienta aprūpi mājās, viņam jāpārkārto sava dzīve, jāaiziet no darba. Var algot kopēju, taču stundas likme ne katram ir pa kabatai. Lai varētu nodrošināt pietiekamu aprūpi, būtu nepieciešami specializēti centri un atbilstīgs finansējums, spriež reanimatologs.
* Ja komā gulošā pacienta stāvoklis ir neglābjams un letāls iznākums ir tikai laika jautājums, piemēram, ir galvas smadzeņu plašs, neatgriezenisks bojājums, atsevišķās valstīs tuvinieki var izšķirties par dzīvības funkcijas uzturošo iekārtu izslēgšanu, pārtraucot viņa ciešanas. Latvijas likumdošana eitanāziju aizliedz. Karodziņā: Ieslīgšana dziļā miegā ir organisma aizsargreakcija pret smagu slimību, traumu vai saindēšanos.
Avots:
