Īrijā, piemēram, daudzas gados vecas sievietes, labi zinādamas Svētajos Rakstos teikto, ka katrs cilvēka matiņš uz galvas ir saskaitīts, rūpīgi savāc ne tikai apgrieztās šķipsnas, bet arī ķemmē ieķērušos matus, un paslēpj tos zem salmu jumta.
Analoģiski kopš seniem laikiem rīkojas arī indiāņi tālajā Peru, lai gan viņiem par Bībeli diez vai kas bija zināms. Taču tas viņiem netraucē ticēt tādai pat leģendai: kad visi mirušie augšāmcelsies un viņu dvēseles atdzīvosies, kad viņa iznāks laukā no kapa ar visu, kas tiem piederējis – iestāsies lielais haoss. Un tad ej nu un atrodi savas lietas! Tāpēc katrs aborigēns uzskata par svētu pienākumu rūpīgi savākt un paslēpt ne tikai matus, bet pie viena arī nagus.
Interesanti, ka šāda tradīcija bijusi arī senajiem armēņiem, slāviem, igauņiem, dažām arābu tautām un citiem. Tas viss vēlreiz apliecina, ka, iespējams, mums visiem bijusi viena pirmdzimtene un kopīgi tālie senči.
Tiesa, virknei tautu eksistē arī cits variants: apgrieztās matu šķipsnas sadedzināt, lai tās nenonāktu nagos putniem. Pietiek kādai vārnai iepīt matus ligzdā, lai to kādreizējam īpašniekam galvassāpes kļūtu par uzticamu pavadoni. Lai gan – migrēna vēl nav pati lielākā nelaime. Sliktāk, ja mati nonāk žagatas īpašumā: tad to īpašnieks dzīvos vēl tikai gadu un vienu dienu, un ne minūti vairāk. Lai gan šim ticējumam diez vai var ticēt, labāk tomēr savas apgrieztās matu šķipsnas kur pagadās nemētāt.
Avots:
