Pēc septiņiem mēnešiem dalībnieki lasīja savas dokumentētās atmiņas. Izrādās, ka mēs ne visai labi spējam paredzēt, kas mūs iepriecinās nākotnē. Dalībniekiem patika pārlasīt savas vecās sarunas, turklāt tās, kas tika novērtētas kā parastas, radījušas pozitīvākas emocijas, nekā viņi sākumā paredzējuši.
“Mūsu neveiksmes parasti veido vislabākās atmiņas,” uzskata grāmatas The Happiness Project autore Grečena Rubina, kas ir izveidojusi savu viena teikuma dienasgrāmatu.
Ikdienas notikumu pārlasīšana ne tikai rada patīkamu nostaļģiju, bet arī kalpo kā laba izklaide. Piemēram, žurnālistes Melisas Dālas vecmāmiņa arī bija izveidojusi šādu dienasgrāmatu, un, kad ģimene sapulcējās kopā, to lasīja visiem priekšā. Melisa stāsta, ka vienmēr bijusi pārsteigta par to, cik šīs atmiņas ir interesantas.
Līdzīgi arī ar pētījuma dalībniekiem – 58% labāk izvēlējās atskatīties uz savām sarunām, kas aprakstītas pirms mēneša, nekā skatīties sarunu šova interviju.
Lai atsauktu atmiņā notikumus, pietiek ar pāris detaļām. Paļaujoties tikai uz atmiņu, pētījuma dalībnieki pārvērtēja to, cik daudz un cik precīzi viņi atcerējās savu pieredzi. Kad viņi izlasīja savus pierakstus, tad pietika tikai ar dažiem teikumiem, lai atsauktu atmiņā visus aprakstītā notikuma apstākļus un gūtās emocijas.
Lai sāktu rakstīt savu dienasgrāmatu, nevajag gaidīt kādu lielu un svarīgu notikumu, ko aprakstīt veselas lapas garumā. Viss, kas vajadzīgs, ir viena vai divas rindiņas dienā.
Avots: www.womansday.com
