Vienota tauta iespējama tikai ar kopīgu valodu – tā izteicās profesore Sanita Osipova

Tauta ir dzīva būtne, viena vienība. Cilvēkiem, kas ir daļa no tautas, ir kopīga kultūra, vēsture un vēlme būt kopā. Atslēga visam, kas vieno tautu, ir kopīga valoda.

Tikai saprotot viens otru, cilvēki var veidot attiecības, sadarboties, kopā smieties par jokiem un sērot, daloties neveiksmēs. Valodai ir spēks savienot mūs ar citiem dziļā līmenī, veicinot izpratni un empātiju. Tas arī ļauj mums izpētīt jaunu pieredzi un dalīties savā pieredzē. Valoda paver ceļu arī uz kultūras vēsturisko mantojumu, kas lielākoties fiksēts vārdos, kas atspoguļojas zīmēs – rakstos. Rakstītais vārds ļauj sazināties ar tiem, kuri nav klāt, izmantojot vēstules un īsziņas.

Valoda ir portāls, kas ļauj mums ceļot laikā un uzzināt par pagātni, izmantojot vēstures avotus, piemēram, grāmatas, ierakstus, kinohronikas un filmas. Pasauli, ko mēs redzam, veido pagātnes notikumi. Pasaule, kas ir neaizsniedzama un nesasniedzama. Mūsu pagātnes dienasgrāmatas lasīšana ļauj mums izveidot savienojumu ar savu “vakardienas Es” un redzēt visu ar šodienas perspektīvu. Valoda ir instruments, ko izmantojam, lai sazinātos ar citiem, taču to var izmantot arī saziņai ar mums pašiem. Kad mēs domājam vai sapņojam, valoda ir veids, kā mēs varam sazināties ar savām domām un jūtām. No otras puses, katra jauna valoda, ko apgūstam, paver jaunas durvis uz pasauli, kas radīta citas tautas kultūrā.

Izmantojot valodu, mēs varam dalīties savās domās ar citiem un sazināties ar viņiem dziļākā līmenī neatkarīgi no attāluma vai laika. Tas ir iespējams, izmantojot rakstīšanu, apraidi un citus saziņas veidus. Es varbūt nezinu, kas ir mans lasītājs, bet es atveru savu sirdi un prātu tiem, kas lasa šos vārdus. Mēs spējam sazināties un saprast viens otru, jo mums ir kopīga valoda. Valoda satur tautu kopā, padarot to par vienotu organismu, veidojot vienojošus tiltus pāri laikam un telpai. Latviešu valodai ir īpaša nozīme tautas liktenī un valsts liktenī. Tā pulcēja latviešus pirms savas valsts dibināšanas. Latvieši, saglabājot dzimto valodu, nekļuva par vāciešiem vai krieviem, kaut arī Krievijas impērijā 19. gadsimta beigās bija stingra rusifikācijas politika. Savukārt “pāreja uz vācu valodu” solīja drošu un cienījamu vietu sabiedrībā, kurā latvieši tika uzskatīti par mazāk vērtīgiem. Latvieši, lepni par savu tautu un valodu, 19. gadsimta otrajā pusē iestājās pret valdošo politiku un sabiedrisko domu, ka latviešu valoda nav kultūras valoda. Viņi sāka vākt tās kultūras mantojumu – folkloru, dziesmas, tautas teikas un pasakas, sakāmvārdus un mīklas.

Viņi radīja jaunas vērtības arī latviešu valodā – dziesmas, publicistiku, dzeju, romānus un citus kultūras dārgumus. Andreja Pumpura episkā poēma “Lāčplēsis” ir vērtīgs nacionālās pašapziņas avots, sintezējot folkloras spēku un skaidrību, lai atgādinātu, ka latvieši ne vienmēr bija vergu tauta, kā tas atspoguļots Merķeļa “Latvijās”. Pumpuras latvieši ir lepna, drosmīga tauta, gatava cīnīties par eksistenci dzimtenē, lai gan katrā ģimenē ir sava melnā aita. Lāčplēšu tēma ir bijusi latviešu vienojošais spēks visu tautas atmodu laikā, apliecinot vārda spēku un nozīmi tautas dzīvē. Tas ir mūsu izsalkuma simbols pēc savas valsts. Latviešu valoda ir Satversmes vērtība. Latviešu valoda ir Latvijas Republikas pamats.

Tas ir instruments, ar kuru tika izveidota un attīstīta valsts. Latvijas attīstība. Sapulcējās dažādas politiskās frakcijas un vaļsirdīgi runāja latviski, kaut arī par nacionālajām tēmām nebija mācītas runāt latviski. Valsts jeb legālā latviešu valoda vēl nebija izveidota, jo latviešu valoda bija mājas valoda, valoda, kurā runāja sadzīvē. Latviešu valodā nebija pieejama ne formālā izglītība, ne augstākā izglītība. Bērni tika sodīti, ja viņi skolā runāja dzimtajā valodā, jo visu līmeņu izglītības valoda bija krievu valoda. Ja atņemsi tautai valodu, vari to iznīcināt. Rusifikācijas politika tika izstrādāta, lai izdzēstu citu impērijā dzīvojošo tautu identitāti, iekausējot tās krievu tautā. Taču izglītotie Latvijas valsts dibinātāji izvēlējās savu valsti dibināt latviski, par ko liecina “Tautas padomes politiskā platforma” un 1918.gada 18.novembra “Aicinājums pilsoņiem”.

Kopš valsts pirmsākumiem latviešu valoda ir izpildījusi savu misiju – apvienot latviešu tautu nacionālā veselumā, uzņemoties valsts valodas lomu. Lai arī latviešu valoda gadu gaitā ir ievērojami attīstījusies, tā joprojām atpaliek no citām valodām izglītības, zinātnes un mākslas ziņā. Tas ir tāpēc, ka latviešu valoda šajās jomās nekad nav lietota, un tāpēc tai trūkst vārdu krājuma, lai to izdarītu. Pāreju uz latviešu valodu skolās jaunā Latvijas Republika noteica par vienu no saviem pirmajiem pasākumiem. Tas tika izdarīts 1919. gada vasarā, kad valsts bija panākusi trauslu mieru. Rīgā vairs nebija aktīva karadarbība, un varēja sākties Latvijas Universitātes dibināšana. Nacionālās universitātes dibināšana Latvijai nozīmēja iespēju atbrīvoties no intelektuālās atkarības no vācu un krievu tradīcijām un izveidot kulturāli pašpietiekamu, neatkarīgu nākotni.

Tas ietvertu gan Latvijas attīstībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanu, gan zinātnes kopšanu valsts iekšienē, padziļināti pētot tautai nozīmīgas jomas. Līdzās impērijā iepriekš nicinātās latviešu valodas mācīšanai un lietošanai zinātnē tā tika attīstīta, apliecinot tās pilnu potenciālu un spēju darboties visās sabiedrības darbības sfērās, arī visās zinātnes nozarēs. Latviešu valoda ir visas valsts vienojošā valoda un tai ir liela konstitucionāla vērtība. Mums grūti saprast, ka ne katrā valstī valoda ir konstitucionālās identitātes pamats un īpaši aizsargājama tautas vērtība. Taču jāatceras, ka virkne pasaules valstu lieto vienu valodu, taču tajās dzīvo dažādas tautas – katra ar savu nacionālo identitāti.

Tieši ar angļu valodu runā Lielbritānijā, ASV, Austrālijā uc Vācu valoda ir sešu Eiropas valstu valsts valoda, un saskaņā ar statistiku tā ir visizplatītākā dzimtā valoda Eiropas Savienībā. Tas padara to par ļoti svarīgu valodu, kas jāapgūst. Valstis, kurām ir kopīga valoda, neuztraucas par valsts valodu, tā vietā koncentrējas uz citiem nacionālās identitātes aspektiem. Situācija ar Latviju un latviešiem ir unikāla – Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valoda ir aizsargāta kā valsts valoda. Latvijas valsts ir apņēmusies sargāt un popularizēt latviešu valodu. Vispirms bija jāsagatavo visi valsts pamatdokumenti, īpaši Satversme, latviešu valodā. Šī bija valoda, kurā vēl tikai veidojās juridiskā leksika. Latviešu valodas kā Latvijas Republikas oficiālās valodas lietošana apzīmē valodas nozīmi valstij un tās iedzīvotājiem. Lai gan tas nebija tieši teikts Satversmes tekstā, latviešu valodai ir liela Satversmes un valsts vērtība, jo Satversme ir izstrādāta latviešu valodā. Valsts dibinātāji ar saviem darbiem apliecināja pašsaprotamas lietas! Padomju okupācija Latvijā izraisīja atkārtotus krievu mēģinājumus piespiest latviešus pārņemt savu kultūru un valodu, veicinot impērijas laikos aizsākto latviešu nacionālās identitātes iznīcināšanu. Lai aizsargātu latviešu valodu, tika sperts nākamais solis atdzimšanas procesā. Tikai mēģinot atjaunot savu valsti,

1989. LPSR Valodas likums tika pieņemts 2010.gada 5.maijā, kas uzsvēra Latvijas kā vienīgās latviešu tautas apdzīvotās etniskās teritorijas pasaulē unikālo stāvokli. Latviešu valoda ir būtiska latviešu tautas un tās kultūras sastāvdaļa. Tas ir būtiski viņu pastāvēšanai un attīstībai. Latviešu valodas lietojums pēdējos gadu desmitos ir ievērojami samazināts. Tas rada nepieciešamību juridiski nodrošināt latviešu valodas papildu aizsardzību. No šādām briesmām var pasargāt valsts valodas statuss. Tas ļauj valstij nodrošināt pilnīgu un pilnvērtīgu latviešu valodas lietošanu visos valsts un sabiedriskās dzīves aspektos, kā arī tās mācīšanu. Pienenes vēlme ir pieskarties saulei. Pienenes vēlme ir pieskarties debesīm. 2010.gadā tika ierosināts tautas balsojums par krievu valodu kā otro valsts valodu, likumdevējs uz to reaģēja, papildinot Satversmi ar jaunu preambulu, kurā tika iekļautas Latvijas galvenās vērtības, tajā skaitā norādot: “Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda.” Mēs joprojām strādājam pie tā, lai latviešu valoda būtu valoda, ko tauta var izmantot visās saziņas jomās. Mūsu valodu apdraud gan okupācijas sekas, kuras mēs vēl neesam pārvarējuši, gan globalizācijas spēki, kuros esam iesaistīti kopš “dzelzs priekškara” sabrukšanas. Savukārt zinātnē valsts politika veicina angļu valodas lietošanu pār latviešu valodu. Aicinu atcerēties principus, uz kuriem tika dibināta Latvijas Universitāte: atvērtība pasaulei un kalpošana tautai. Latviešu valoda Satversmē lietota trīs reizes: kā Satversmes valoda, 4.pantā un ievadā. Tas uzsver latviešu valodas kā valsts valodas nozīmi. Esam 1999. gadā. 2008. gada Valodu likums ir būtisks tiesību akts, kas aptver visus valodas darbības un aizsardzības aspektus. Tomēr likumdevējiem gadu gaitā nav bijusi iespēja to grozīt. Valsts valodas centrs strādā savas kompetences robežās. Prezidents ļoti lepojas ar latviešu valodu. Šogad kārtējo reizi uzskatīja, ka ar esošo likumu nepietiek… vajag jaunu likumu. Uzskatu, ka latviešu valoda ir pelnījusi lielāku tiesisko aizsardzību, nekā tā saņem šobrīd. Aicinu sekot valsts dibinātāju piemēram, kuri pirmie ar savu rīcību nostiprināja vērtības.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Leave a Comment