Normāla bērnība
Martins Pistorius bija normāls bērns, interesējās par elektroniku, uzauga Dienvidārfrikā. 12 gadu vecumā viņam parādījās pirmie slimības simptomi, kas sākās pamazām – kakla iekaisums, tad viņš sāka aizvien vairāk un vairāk gulēt, līdz beidzot viņš zaudēja spēju kustēties, kontrolēt savu ķermeni. Ārsti domāja, ka viņš slimo ar kriptokokālo meningītu(cryptococcal meningitis), viņš tika aizsūtīts mājās, bet vecākiem dots uzdevums – rūpēties par bērnu līdz viņš mirs. Taču viņš nenomira…
Mājās par Martinu sāka rūpēties ģimene – vecāki viņu mazgāja, baroja, naktīs cēlās ik pa 2 stundām, lai pagrieztu viņu, lai nerastos izgulējumi. Pa dienu viņš atradās dienas aprūpes centrā. 2 gadus pēc komas iestāšanās Martins lēnām sāka atgūt apziņu un 16 gadu vecumā viņš pilnībā sāka apzināties notiekošo sev apkārt, bet nebija spējīgs kustēties vai komunicēt ar apkārtējiem. Bija vajadzīgi 10 gadi, lai viņš spētu atkal ar kādu komunicēt.
Dzīve dienas centrā
Martins pavadīja dienas ar centra darbiniekiem, kuri viņu pazemoja un izmantoja. “Tas bija šausmīgi. Protams, ka viņi [vecāki] jutās, briesmīgi, kad viņi uzzināja, ko ar mani darīja un mans tēvs, Rodnijs, par to ziņoja, nekas nenotika, jo darbinieki visu noliedza, tāpēc es nekad arī neesmu saņēmis taisnīgumu. Dienas cetra darbinieki mēdza raut manus matus, no kā man acīs riesās asaras, metāla karote, ar ko man piespiedu kārtā stūma ēdienu manā mutē, sitās pret maniem zobiem. “
“Kad man palika slikti no tā visa, viņi bļaustījās un kliedza uz mani. Es zināju – ja raudāšu, būs vēl sliktāk. Mani spieda dzert verdošu tēju vai baroja mani, līdz man kļuva slikti, tad viņi mani sita, bļāva, lika justies bezvērtīgam.. pats trakākais bija seksuālie uzbrukumi no sievietēm, kuru uzdevums bija rūpēties par mani. Viena no viņām mēdza ienākt istabā, apsēdināt mani ar izplestām kājām… viņa mani seksuāli izmantoja. Tas viss mani darīja tik bezspēcīgu, ka es nedomāju ne par ko citu, kā vien bēgšanu projām. Bet es nevarēju…”
Pati sāpīgākā atmiņa bija, kad viņa māte ienāca istabā un klusām noteica: “Es ceru, ka tu nomirsi.” Māte gan vēlāk mēģināja izdarīt pašnāvību, bet tagad par notikušo stāsta: “Es zinu, ka tā ir briesmīga lieta, ko sacīt. Es vienkārši gribēju kaut kādu atvieglojumu.”
Visubeidzot, Martinam izdevās savā prātā distancēties no visa briesmīgā, ko viņš konstanti piedzīvoja sev apkārt. Tomēr tā vietā, lai vienkārši izbēgtu no skarbās realitātes, viņš mēģināja savas domas realizēt. Caur šiem mēģinājumiem lēnām notika neiroloģiskā attīstība. 25 gadu vecumā (2001), viņa stāvoklis bija tā uzlabojies, ka terapeite pamanīja Martina mēģinājumus komunicēt. Viņš iemācījās izmantot datoru komunikācijai, kurā viņa uzrakstītais tiek izrunāts.
2008. gadā caur savu māsu, kura bija devusies studēt uz Lielbritāniju, iepazinās ar Džoannu. Abi komunicēja ar epastu starpniecību, bet Martins drīz vien devās uz Lielbritāniju un 2009. gadā viņi apprecējās. Papildus viņš ir ieguvis augstāko izglītību datoru zinātnēs un pat ieguva autovadītāja tiesības.
Lasi arī: Izvarošanas upuris mirst pēc 42 gadiem komā – viens no traģiskākajiem stāstiem Indijas vēsturē
Par visu piedzīvoto slimības laikā Martins sarakstīja grāmatu Spoku Puika (oriģ. Ghost Boy), kurā ir aprakstīti gan pārdzīvojumi, sāpes, gan arī to, kā viņam izdevās to visu uzveikt un uzsākt normālu dzīvi. Šī grāmata ir bijusi The New York Times pārdotāko grāmatu top 5. Tapāt šobrīd Holivudā notiek cīņas par to, kurš filmu veidotājs iegūs tiesības ekranizēt Martina stāstu. Martins ar sievu cer, ka viņus atveidos Mets Deimons (Matt Damon) un Kamerona Diaza (Cameron Diaz), jo tie ir viņu favorīti.
Lai šis stāsts kalpo jums par iedvesmu, ka gaismu tuneļa galā ir iespējams atrast pat visbezcerīgākajos gadījumos, galvenais ir nepadoties un cīnīties par savu likteni!
