Automobīlis par rubli
1965. gadā PSRS tika izlaistas 60 tūkstoši jubilejas rubļu. Skolēnam viens rublis bija vesela bagātība, bet pie tā jaunie fantazētāji neapstājās.
80. gados bērni stāstīja vecākiem, ka jubilejas rublis tika izkalts no metāla, kuru jau izsenis vajāja japāņi un amerikāņi. Metāla nosaukums bija tik noslēpumains, ka neviens tā arī īsti to nezināja. Bet esot organizācija, kas par šādu rubli pretī dodot jaunu automobīli. Tikai organizācijas nosaukumu arī neviens nezināja…
Multfilma
Par šo, šķiet, dzirdējis ir teju katrs. Kad spēlētājs bija savācis nepieciešamo punktu skaitu (visbiežāk tie bija 1000 puntki) labi pazīstamajā spēlē “Nu, pagaidi!” vajadzēja uzrādīties multfilmai, kas pielīdzināma Disneja studijas multfilmām.
Kļūt par karatistu
PSRS laikos karatē bija aizliegts, bet, dažādu filmu iespaidā, sabiedrībā ļoti polulārs. Jebkurš zēns zināja slaveno karatē cīņas pozu un sapņoja ar rokām pārsist ķieģeļu kaudzi. Te arī radās mīts par to, ka šādas karatē spējas iespējams iegūt, ja regulāri smērē elkoni ar grafīta zīmuli.
Nosacījumi bija divi: zīmulim ir jābūt no ķīnas un tā grafīts ir jāiztērē pilnībā. Jaunieši bieži nokļuva slimnīcā ar roku un pirkstu lūzumiem.
NPB (ССД) un slepkavas rotaļlietas
Šķiet, ka daudzus mītus izgudroja vecāki, lai no kaut kā pasargātu savus bērnus. Baumas vēstīja, ka Padomju savienībā apkārt braukāja melns autobuss (vai arī “Volga”), kurā ievilka bērnus un aizveda nezināmā virzienā. Atpazīt transportlīdzekli varēja pēc numurzīmē esošajiem burtiem NPB. Abriviatūra nozīmēja “Nāve padomju bērniem!”
Tāpat klīda baumas par kaut kādām mistiskām lellēm, kuras bija atrodamas uz ielas. Ja kādu no tām lellēm atved mājās, tās kaut kādā veidā atdzīvojās, nogalinot ne tikai viņu saimniekus, bet pat ģimenes.
Maģiskie cipari
Uz cigarešu “Kosmoss” iepakojuma vienmēr bija kaut kādi mistiski cipari. Diezvai daudzi saprata, ko tie patiešām nozīmēja, bet klīda baumas, ka savācot tos visus, var iegūt kaut kādu balvu (visbiežāk runāja, ka tas esot “Ērglēna” (“Орленок”) ritenis). Bērni atņēma vecākiem cigarešu iepakojumus, lai iegūtu šos ciparus, bet tā arī īsti nevienam nebija skaidrs, kur tos var apmainīt pret balvu.
Kaltēti odi
Mīts par to, ka bērniem par kilogramu kaltētu odu deva kaut ko foršu, bija ļoti populārs viņu vidū. Visbiežāk tika teikts, ka pretī viņi saņems lielu naudas summu. Bija zināms, ka mazāk par kilogramu netika pieņemts. Lūk, atlika vien tikai sapņot, jo tāda daudzuma savākšana varēja prasīt veselu mūžību…
Sarkanā fotofilma
Sauciens “Tagad tu atrodies sarkanajā fotofilmiņā!” varēja novest līdz histērijai daudz skolēnus. Lieta tāda, ka daudzi ticēja sarkanās fotofilmiņas eksistēšanai. Ar sarkano fotofilmiņu nofotografētos cilvēkus bija iespējams redzēt kailus. Visticamāk, ka šis noslēpumainais artefakts nevienam īsti nevarēja piederēt.
Žiletes košļājamā gumijā
Pirmo reizi nobaudīt ārzemju košļājamās gumijas bija iespējams 1957. gadā VI Vispasaules jauniešu un studentu festivālā. 1980. gados košļājamā gumija kļuva par sarunu tematu un spekulāciju avotu. Bija ļoti forši, ja toreiz piederēja košļājamās gumijās esošie “Turbo” papīrīši ar attēliem. Ja skolēns cienāja ar košļājamām gumijām citus, tad viņš automātiski kļuva par kompānijas dvēseli.
Tolaik klīda baumas, ka esot bijuši cilvēki, kuri gribēja nodarīt pāri pionieriem. Viņi lika košļājamās gumijās žiletes… Arī daudzi pieaugušie ticēja šim. Pat 1990. gados cilvēki vēl joprojām, pirms to ēšanas, pārlauza košļājamo gumiju uz pusēm.
Nezinu, kā Jums, bet man bija patīkami atcerēties šos mītus. Ja Jums arī sirsniņā iezagās neliela nostalģija, tad dalieties ar šo rakstu arī ar draugiem!