Divu pieaugušo attiecībās dažkārt gadās dažāda veida pārpratumi un konflikti. Nekas pārsteidzošs, normāla cilvēka uzvedība. Strīdi mūsu dzīvē ir bijuši jau kopš bērnības, bet galvenais ir spēt tos pareizi atrisināt. Lai to izdarītu, ir ierasts izmantot nepieciešamos argumentus un sniegt faktus, ka jums ir taisnība. Bet izsaukt līdzjūtību no pretējās puses ir vāja pozīcija. Ar viņu tālu netiksi.
Un tomēr daži, ja labāka trūkst, pievēršas šādai taktikai. Kas tikai izraisa arvien lielāku kairinājumu. Rezultātā sievas pamet savus “vājos” vīrus. Arī vīri, noguruši no nepamatotām apsūdzībām pret viņiem, bēg no ģimenes. Un kāpēc? Jo konflikti ir jāsāk kompetenti un mērķtiecīgi. Un strīdēšanās ķildas dēļ nekad ne pie kā laba nav novedusi.
Izraisīt līdzjūtību
Lai cik dažādus stāstus dzirdētu par vedeklēm un vīramātēm, esmu pārliecināta, ka manējais ir mežonīgākais no tiem. Nē, mums nebija nekādu kautiņu un nekādas mēbeles netika izmestas pa logu. Šajā ziņā nekas tāds. Bet kas attiecas uz iznīcinātās ģimenes daļu, tas ir cits jautājums. Turklāt, kāpēc tas viss bija vajadzīgs, es joprojām nesaprotu.
Mums ar vīru ilgu laiku nevarēja būt bērni. Bijām uz konsultācijām un gājām pie ārstiem. Izrādījās, ka viņam ir problēmas ar vīriešu veselību. Paldies Dievam, ar šo lietu viss bija kārtībā. Ko tur var darīt, lūk, ko nozīmē liktenis. Es nekad nepārmetu savam vīram par lietām, kuras viņš nevar ietekmēt. Taču mūsu kopdzīves 8. gadā notika brīnums un mums uzreiz piedzima dvīņi. Informācija skeptiķiem: abi zēni jau no dzimšanas bija kā tēvs.
Lasi arī: Kad izeju no mājas kaut uz minūti, es atgriežos pie kaķa ar atvainošanos, citādi tas nav iespējams
Tā kā mans vīrs nopelnīja pienācīgu naudu un es biju pieradusi pie mājas darbiem, man nebija jādomā par darbu. Protams, bija vairāk mājas darbu, bet man patika. Kā jau rakstīju augstāk, komunikācija ar vīramāti neizdevās jau no brīža, kad iepazināmies. Tāpēc viņa nevēlējās palīdzēt ar saviem mazbērniem. Viņa varēja nākt reizi mēnesī, atnest kādu augli un apbrīnot mazos. Bet sēdēt ar viņiem vai tamlīdzīgi – nekad.
Bet no viņas man aiz muguras bija daudz runu. Un tas, ka es pieņēmos svarā pēc dzemdībām (un man vienmēr ir bijusi nosliece uz lieko svaru), un mana attieksme pret viņu kaut kā nav viņai vajadzīga. Vīrs pāris reizes stāstīja, ka vīramāte pat raudāja, atceroties, kā es viņu aizvainoju ar savu attieksmi. Lai gan, no savas puses, es nesniedzu nekādu iemeslu. Un kāda jēga? Man ir mazi bērni, tāpēc man nav ko darīt?