Nu vienā “skaistā” brīvdienā, kad atnācu no veikala, vīrs mani jau gaidīja uz sliekšņa. Ģērbies, kurpēs, ar somu pār plecu. Viņš man pastāstīja jaunumus: “Piedod, dārgā, es atradu kādu citu. Bez viņas nav dzīves, un tas arī viss. Dzīvokli atstāšu tev, maksāšu alimentus. Tāpēc piedodiet un uz redzēšanos. Mēs labi pavadījām laiku.”
Kad vairākas stundas raudāju un nolēmu piezvanīt savu bērnu tēvam, viņa telefons jau bija izslēgts. Protams, es nezināju, kur viņš devās. Mana vīramāte nekavējoties atbildēja uz manu zvanu. Un ļaunā balsī viņa teica, ka es pati esmu vainīga savās nelaimēs. Un Elēna, viņa jaunā aizraušanās, ir gudra, skaista, slaida, kā stirniņa, un visā paklausa viņas dēlam. Tāpēc es saņemu pēc nopelniem. Žēl tikai, ka es varēju sagrābt dzīvokli, kāda tā bija nelaime.
Vai mātei ir grūti dzīvot vienai ar diviem maziem bērniem? Esmu pārliecināta, ka noteikti būs pāris piemēri. Lai gan es mēģināju vadīt mājsaimniecību, man vispār nepietika naudas. Es nevarēju iet uz darbu acīmredzamu iemeslu dēļ, tāpēc man bija steidzami kaut kas jāizdomā. Un pēc kāda laika tika atrasts pareizais variants. Es tikko sāku darīt to, ko jau zināju, kā darīt labi. Sagatavot. Nopirku nepieciešamos produktus un taisīju pelmeņus un pīrāgus. Tad ar interneta starpniecību visiem pārdevu gatavus ēdienus un saldētus pusfabrikātus. Un tautai patika.
Lasi arī: Kad izeju no mājas kaut uz minūti, es atgriežos pie kaķa ar atvainošanos, citādi tas nav iespējams
Es nevaru teikt, ka man bija ļoti viegli vai ka mans jaunais darbs nesa neticamu peļņu, bet mēs vismaz dzīvojām kā cilvēki. Bērni izauga, es iemācījos strādāt no mājām, tāpēc varēju pat kādu laiku atvēlēt sev atpūtai, lai nesajuktu prātā. Nu, izlauzīsimies cauri. Tikai viens jautājums, ko darīt tālāk? Man nebija ne laika, ne vēlēšanās satikties ar citiem vīriešiem. Mūsu laikmetā sarakste pa to pašu tīklu joprojām ir krāpniecība. Un pēkšņi kādā vēlā vakarā pie mana dzīvokļa durvīm pēkšņi atskanēja zvanīšana un tad pieklauvēja.
Kurš tas varētu būt? Viesi pie manis nenāk bieži un pat šajā stundā. Vai tas tiešām…? Kā viņam tādā laikā nav izdevies aizmirst adresi? Tātad, kas man jādara? Man bija jāiet un jāatver durvis. Ar dažādu domu pilnu galvu pagriezu durvju rokturi. Uz sliekšņa bija mana vienīgā un “mīļākā” bijusī vīramāte. Nelaimīga, tāda greiza. Un uzreiz, neieejot mājā, viņa sāka man sūdzēties par savu dēlu un “siļķi”, ko viņš bija sasildījis viņu dzīvoklī.
Neskatoties uz visiem manas vīramātes mēģinājumiem izpatikt mana bijušā vīra jaunajai sievietei, viņa neizrādīja nekādas siltas jūtas no savas puses. Tad viņa sāka runāt visādas nepatīkamas lietas. Piemēram, viņiem trijatā būs šauri, mums, mans dārgais, vajadzētu nosūtīt tavu māti uz pansionātu. Neskatoties uz visiem manas vīramātes protestiem, viņas dēls nostājās savas jaunās mīlestības pusē. Te nu izrādījās, ka savulaik nemaz tik slikta vedekla nebiju. Tāpēc tagad viņai ir jauns plāns.
“Dārgā, piedod man par pagātni. Es biju stulba, es nesapratu. Bet tagad tas man beidzot atausa. Mēs atgriezīsim visu, kā bija. Es esmu viņa māte, un jūs esat viņa bērnu māte. Viņš noteikti uzklausīs mūs abas. Vajag tikai visu darīt gudri, un viņš atgriezīsies mājās kā mīļš. Tātad, lūk, viņa tālruņa numurs…”
Aizvēru durvis ar blīkšķi, pat nedaudz nobijusies, ka ar tām esmu iesitusi savai negaidītajai viesei. Paskatījos caur actiņu un pārliecinājos, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tad, it kā nekas nebūtu noticis, iegāju bērnu istabā. Lai viss ir labāk kā ir, nekā atkal iesaistīties šajā trakā ģimenē. Izmest savu māti? Tas ir sava veida šausmas. Un pamest ģimeni jaunas skaistules dēļ, pametot paša bērnus?! Dzīvo tur kā vēlies, man tevis nav žēl. Un es labāk audzinu savus bērnus un nedomāju par visu šo trako māju. Lieliska ideja, manuprāt.