Pat viņas bērnu izskats nav izņēmums šai slimībai, apmeklējot meitas baleta uzvedumu, viņa savu meitu nevarēja atšķirt no pārējām meitenēm, kurām ir tādas pašas matu copes un triko. “Es zinu, kas ir mani bērni, jo iznākot no skolas, viņi skrien manā virzienā,” viņa pastāstīja. “Un, protams, es zinu, kas tiem mugurā. Vakar es devos satikties ar māti un man nācās viņai nosūtīt īsziņu, lūdzot, lai viņa man pamāj, kad ierauga mani.”
Tas izklausās neparasti, bet pēc Sāras Beitas, Bornemautas universitātes Sejas analīzes slimību departamenta vadošās zinātnieces novērojumiem, pārsteidzoši lielam cilvēku skaitam piemīt šī problēma. Iepriekšējos gados veikti pētījumi atklāj, ka 2% populācijas ir prosopagnozija, šīs diagnozes skarto cilvēku skaits ir lielāks kā ar autismu slimo. Pētījumu datus nepieciešams skaidri precizēt, jo, pat tad, ja tikai 1% no Lielbritānijas iedzīvotājiem ir slimi ar prosopagnoziju, tie ir 600 tūkstoši cilvēku. Šīs slimības spektrs ir ļoti plašs, daži cilvēki pāris situācijās nespēj atpazīt pazīstamas sejas, bet citiem ir pilnīgs seju aklums un viņi nespēj atpazīt pat savu seju.
Cilvēki ar prosopagnoziju redz lietas normāli – acis, degunu, muti. Problēma slēpjas tajā, ka šie cilvēki nespēj atšķirt sejas. Zinātnieki mums to skaidro kā skatīšanos uz citas rases cilvēkiem, ar kuriem mēs neesam saskārušies, arī mums viņu sejas visas šķiet vienādas, tieši tāpat ir ar prosopagnoziju. Dažiem cilvēkiem šī kondīcija rodas smadzeņu bojājumu rezultātā, bet lielākai daļai cilvēku šī slimība ir bijusi attīstības stadijā jau kopš dzimšanas, par spīti tam, ka viena no pirmajām lietām, ko mēs dzīvē iemācāmies ir atpazīt sejas. Jaundzimušais jau pāris stundas pēc dzimšanas ir spējīgs atpazīt savas mātes seju.
Jaundzimušie, kuriem uzreiz konstatēta šī kondīcija iedalās divās apakšgrupās. Dažiem ir problēmas ar to, kā viņi skatās uz sejām, viņi redz atsevišķas iezīmes, bet nevar tās salikt kopā. Citi redz seju normāli, bet problēmas rodas attēla apstrādes procesā. Viņi redz iezīmes, bet nespēj tās atšķirt no citām.
Šai kondīcijai nav zāļu, bet tiem, kas no tās cieš, ir veiksmīgas pielāgošanās stratēģijas – piemēram, frizūras vai apģērba iegaumēšana. Šiem cilvēkiem visai bieži gadās pārpratumi, bijuši gadījumi, kad vecāki dodas uz bērnudārzu pēc bērna, bet gandrīz līdzi paņem nepareizo bērnu.
Dažiem cilvēkiem var izveidoties sociālā fobija, kas var pilnībā paralizēt šo cilvēku dzīvi. Citiem šī kondīcija ietekmē darbu un karjeras progresiju. Tieši tādēļ, zinātnieki vēlas šo slimību padarīt saprotamāku. Šiem cilvēkiem jābūt pasargātiem darba vide, gluži kā tas ir ar dislektiskiem cilvēkiem. Kā arī jāpanāk tas, ka bērni ar šo slimību netiek uzreiz diagnosticēti ar autismu.
42 gadus vecā medmāsa, Heilija Sišere, sākumā domāja, ka viņai ir autisms, bet viņai tika diagnosticēta prosopagnozija. Viņa atzīst, ka skolā viņa vienmēr jutusies slikti, jo nespējusi atcerēties kurš ir kurš. Visi izskatījās vienādi. Tie draugi, kas viņai bija, īpaši izcēlās no pārējiem, piemēram, viņas draudzene bija vienīgā rudmate.
Tikai netīšām Sišere atklāja savu kondīciju. Viņa devās pie optiķa un pierakstījās vizītei stundu vēlāk. Kad Sišere atgriezās, viņa vēlreiz iepazīstināja ar sevi, neatceroties, ka tā pati ārste stāvējusi reģistratūrā. Ārste acu mirklī paziņoja, ka Sišerei ir prosopagnozija.
Šī diagnoze viņai ļoti palīdzējusi. “Tā ir izmainījusi manu dzīvi, zinu, ka man ir šī kondīcija, kuru nevar ārstēt, bet to var kontrolēt,” viņa pastāsta. Tagad viņa ir mainījusi savu pieeju darbam. Agrāk viņai nācās trīsreiz pārbaudīt pacienta datus, lai izliktos, ka pacientu pazīst, bet tagad, viņa to nedara. Viņa pacientiem pastāsta par savu kondīciju.
Nedz Sišere, nedz Džonsa neskatās seriālus un filmas, jo viņām ir pārāk grūti sekot varoņu gaitām, jo visi varoņi ir pārāk līdzīgi. Sišere apgalvo, ka šī slimība rada grūtības attiecību veidošanā. “Ja iepazīsties ar kādu un biežāk sāc ar šo cilvēku runāt, ir dīvaini, ka aizejot uz bāru, tu vari sākt runāt ar to pašu cilvēku, domājot, ka tas ir kāds cits, tādēļ es to necenšos darīt,” atzīstas Sišere.
Par spīti tam, viņa apgalvo, ka ir arī priekšrocības, jo tu neceļo no vienas pievilcīgas sejas pie citas, tev jābūt mazliet apķērīgākam.
Avots: theguardian.com