Kāds karalienes draugs stāsta, ka princeses Diānas dzīves laikā viņa esot jutusi, ka Diāna neiederas karaliskajā ģimenē – viņa īsti nedeva ieguldījumu tajā, ar ko nodarbojās karaliskā ģimene un ko tā vēlējās sagaidīt no Diānas. “Viņas nevarēja satikt. Sākumā karaliene bija saprotoša, bet vēlāk, manuprāt, viņai vairs nebija žēl Diānas.” Varētu domāt, ka šādas izjūtas ir diezgan skarbas, taču nedrīkst aizmirst, ka tie karaliskajai ģimenei bija grūti laiki.
Protams, tolaik neviens nevarēja iedomāties, ka, tuvojoties karalienes 90. dzimšanas dienai, viņa jutīsies savā ziņā pateicīga Diānai.
“Viņa nekad vairs neteiktu, ka Diāna nav neko devusi ģimenei,” stāsta karalienes draugs. “Viņa redz, cik ļoti Wiljams un Harijs atgādina Diānu un kā sabiedrība viņus uztver. Tā ir Diāna, ko viņi redz – tas prieks un vienkāršība, ar kādu viņi runā ar cilvēkiem.”
Savā cienījamajā vecumā pēc šķietami nebeidzamām raizēm gan ģimenē, gan valdīšanas laikā kopumā karaliene var beidzot justies apmierināta un atvieglota. Viņa var pat atcerēties Diānu ar zināmu pieķeršanās sajūtu, jo, pateicoties princesei, monarhijas nākotne būs labās rokās. Tāpēc, par spīti visām prognozēm, izskatās, ka vienam no nelaimīgākajiem periodiem, kas piedzīvoti 64 gadu valdīšanas laikā, tomēr ir laimīgas beigas.
Par godu karalienes 90. dzimšanas dienai, tiek veidoti vairāki sižeti un intervijas ar daudziem viņai tuviem cilvēkiem, tajā skaitā ģimenes locekļiem, draugiem, kā arī padomniekiem un karaļnama darbiniekiem.
Beidzot ir iespēja nedaudz ielūkoties visilgāk valdošās britu karalienes dzīvē, jo tā pa īstam viņu pazīst tikai daži cilvēki.
Karaliene pati saskata nelielu ironiju tajā, kā mainās viņas domas par Diānu. Galu galā, kā izskatītos karaliskās ģimenes nākotne, ja Čārlzs būtu apprecējis meiteni, kas ir vecmodīga un “stīva” nevis brīvi domājoša un “neiederīga”, kas nometās ceļos, lai samīļotu bērnus, un pasniedza roku AIDS slimniekiem.
Kad princese Diāna pateica karalienei, ka vēlas iesaistīties cīņā pret AIDS, cerot, ka tādā veidā varētu palīdzēt finansēt pētījumus par tolaik nāvējošo slimību, viņas atbilde bija ļoti noraidoša: “Vai tu nevari izdarīt kaut ko labu?” viņa jautāja. Tajā laikā, protams, attieksme pret AIDS bija citāda. Diānas miesassargs, inspektors Kens Vārfs atceras: “Princesi nebiedēja karalienes reakcija. Viņa teica, ka tas ir “svarīgs darbs”. Ticiet man, Diāna nebija tāda brīvdomātāja, par kādu tika uzskatīta. Saistībā ar AIDS viņa zināja, par ko runā.”
Karaliene piekrita, ka Diānai bija taisnība, un ievērojamie panākumi AIDS izpētē, kā rezultātā zāles ļauj pacientiem dzīvot relatīvi normālas dzīves, lielā mērā ir princeses nopelns. Viņa sāka pievērst pastiprinātu uzmanību šai Sli**bai un pārvarēja visus aizspriedumus.
Šodien, līdzīgi kā Čārlza un Diānas laulības laikā, karalieni visvairāk uztrauc tas, kā Diāna ir ietekmējusi monarhiju.
Gadiem ilgi viņa nepārtraukti uztraucās par karaliskā kroņa nākotni, kas nonāca viņas rokās tikai tēvoča Deivida (Edvarda VIII) atteikšanās dēļ. Protams, viņai bija svarīga dēla nākotne, bet karalienei pat Čārlza laulības zvēresta laikā vissvarīgākā bija monarhijas un Vindzoru dinastijas nākotne.
Interesanti, ka pēc visiem pārdzīvojumiem un asarām saistībā ar Diānu un to ietekmi uz monarhiju karaliene apzinās, ka institūcijas drošība lielā mērā ir arī Diānas nopelns. Tomēr šo sievieti karaliene savulaik raksturoja kā “diezgan traku”.
Šādi krīzes periodi ir bijuši vairāki, tomēr pat Viljama, Keitas un viņu bērnu, kā arī Harija popularitāte nespēj izdzēst rētas, ko atstāja Diānas un Čārlza neveiksmīgā laulība.
Austrālijas bijušais premjerministrs Džons Hovards (76) turpina tikties ar karalieni un kopīgi papusdienot arī pēc tam, kad viņš 2007. gadā atstāja amatu. Viņš stāsta: “Karaliene vienmēr ir sapratusi, ka monarhija var pastāvēt tikai ar sabiedrības atbalstu.”
“Viņa nekad nav radījusi mākslīgas ilūzijas un zina, ka sabiedrības uzskatu maiņa var apdraudēt monarhijas lomu.”
Šodien tas šķied dīvaini, ka tautā mīlētā un cienītā karaliene ir izcietusi sāpīgu periodu savā dzīvē, kura laikā apšaubīja sabiedrības pozitīvo viedokli par viņu.
Vai viņa pieļāva kļūdu 1997. gada augustā, kad Parīzē satiksmes negadījumā tika nogalināta princese Diāna?
Tajā laikā karaliene atradās Balmorālas pilī, un jautājums par to, vai viņa rīkojās pareizi, kad neļāvās sabiedrības spiedienam un neatgriezās galvaspilsētā, nekad nav bijis aizmirsts.
Sabiedrības dusmas sasniedza bīstamu apmēru ne tikai viņas prombūtnes dēļ, bet arī tāpēc, ka karogs virs Bakingemas pils netika nolaists pusmastā.
Viņa palika Skotijā, lai būtu kopā ar mazdēliem – Viljamu un Henriju – un atrastos tālāk no emociju pārņemtajām Londonas ielām.
Princeses Mārgaretas bijusī personīgā asistente lēdija Anna Glenkonnere jau pirms Diānas bērēm bija kopā ar karalienes māsu Kensingtonas pilī un vēroja, kā cilvēki raud un piepilda “ziedu jūru”. Viņa atceras: “Es nedomāju, ka kādam varēja ienākt prātā, kādu reakciju izraisīs viņas Nā*e. Princese Mārgareta uzskatīja, ka karaliene rīkojās pareizi, paliekot Balmorālas pilī kopā ar princi Viljamu un princi Hariju un nesteidzoties atpakaļ uz Londonu. Karaliene juta, un, manuprāt, ļoti pareizi, ka mazdēliem ir vajadzīga viņas klātbūtne.”
Lai labāk saprastu šo rīcību un karalienes reakciju saistībā ar Diānas nāvi, jāatceras, kā viņa reaģēja uz sava vīra prinča Filipa tēvoča Luisa Mauntbatena Slep**vību. Viņš tika nogalināts 1979. gadā, zvejas laivas sprādzienā. Arī toreiz karaliene atradās Balmorālas pilī. Kāds no klātesošajiem karaļnama pārstāvjiem atceras: “Viņas reakcija bija tāda “starpcitu”. Es atceros, ka viņa ienāca un teica – Man ļoti žēl, bet ir nogalināts tēvocis Dikijs. Tad mēs turpinājām ēst pusdienas. Varbūt tas izklausās neiejūtīgi, bet tā nebija.” Tas bija viņas liktenis – turpināt pildīt savus pienākumus neskatoties ne uz ko.
Karaļnama preses sekretārs Dikijs Ārbiters, kurš informēja pasauli par notikumiem saistībā ar Diānas nāvi, arī uzskata, ka karaliene rīkojās pareizi, palikdama Skotijā.”
“Kad Viljams un Harijs kopā ar tēvu atgriezās no Balmorālas pils, viņi spēja būt pilnīgi mierīgi un nosvērti, staigājot ap Kensingtonas pili un vērojot piemiņas veltes, kaut gan apkārt esošie cilvēki vaimanāja un raudāja.”
Runājot par karogu, kas beigās tomēr tika nolaists, karalienes privātais sekretārs sers Viljams Heseltīns piebilst: “Esmu runājis ar karalieni par lēmumu saistībā ar karogu, neprasot, vai tā bija kļūda. Es domāju, ka šodien viņa atzītu, ka tā tomēr bija kļūda, esmu drošs par to.”
Pēc Diānas Nā*es karaliene atkārtoti uzdeva sev šo mokošo jautājumu – vai viņa izdarīja visu, lai palīdzētu jaunai un nepieredzējušajai barona meitai, kura tikko bija pievienojusies karaliskajai ģimenei?
Uz šo jautājumu nav atbildes, bet to varētu palīdzēt rast karalienes mātes Elizabetes Bousas-Laionas padoms: “Mīļā, es nezinu, kāpēc tu vēl uztraucies. Tā ir cita paaudze, vienkārši ļauj viņiem pašiem tikt galā.”