Cilvēktirdzniecības upures stāsts: “mani izvaroja 43000 reižu…”

Kad viņa bija 12 gadus veca, kāds cilvēku tirdzniecības loka pārstāvis meiteni aizvilināja prom no mājām, izmantojot laipnus vārdus un ātru auto.
Karla gaidīja draugus Mehiko metro stacijā, kad kāds zēns, kas pārdeva saldumus, piegāja viņai klāt un teica, ka kāds vīrietis viņai sūta konfektes.
Piecas minūtes vēlāk, pie Karlas pienāca vīrietis, kurš iepazīstināja sevi kā lietotu mašīnu pārdevēju.

Drīz vien pazuda sākotnējā piesardzība un vīrietis pastāstīja, ka arī viņam tika darīts pāri, kad viņš bijis vēl bērna gados. Vīrietis šķita sirsnīgs un atgādināja patiesu džentlmeni.
Viņi apmainījās telefona numuriem un viņš meitenei piezvanīja nedēļu vēlāk, Karla apgalvo, ka bijusi ļoti priecīga par šo zvanu. Vīrietis lūdza, lai Karla dodas viņam līdzi ekskursijā uz netālu esošo Pueblu, meiteni viņam izdevās pārsteigt, piebraucot spilgti sarkanā Firebird Trans Am automašīnā.

“Kad ieraudzīju auto, nespēju noticēt savām acīm. Uz mani tas atstāja pamatīgu iespaidu. Es jutos satraukta. Viņš lūdza, lai kāpju mašīnā un dodos prom kopā ar viņu,” viņa atceras.

Brīdinājuma zīmes

Vīrietim nebija nepieciešams daudz laika, lai pārliecinātu meiteni, kas bija 10 gadus jaunāka par viņu, doties viņam līdzi, it īpaši tādēļ, ka Karlas māte vairākkārt neatvēra meitai durvis, kad viņa mājās ieradās vēlāk kā solīts.

“Nākamajā dienā es pametu mājas. Es ar šo vīrieti dzīvoju trīs mēnešus, šajā laikā viņš pret mani izturējās ļoti labi. Viņš mani mīlēja, iegādājās man drēbes, pievērsa man uzmanību, pirka man apavus, puķes, šokolādi, viss bija skaisti,” pastāsta Karla.

Tomēr, šajās attiecībās bija zināmi “sarkanie karogi” jeb brīdinājuma zīmes.
Karla atzīst, ka dažkārt viņas draugs uz veselu nedēļu dzīvoklī viņu atstājies vienu pašu. Viņa brālēni katru nedēļu mainīja draudzenes. Vēlāk viņa sadūšojās un pajautāja, ar ko tad īsti viņi nodarbojas, viņš meitenei pastāstīja patiesību. “Mēs esam suteneri,” viņš atbildēja.

“Pāris dienas vēlāk, viņš man sāka stāstīt visu, kas man jādara; seksa pozas, cik daudz jāiekasē no klientiem, tas, kas man ar klientu jādara un cik ilgi, kā man pret viņiem jāizturas un kā ar viņiem jārunā, lai viņi man maksātu vairāk,” atceras Karla.

Četri gadi, kas pavadīti ellē

Tas bija sākums 4 gadiem, kas tika pavadīti ellē. Pirmo reizi viņu piespieda strādāt par prostitūtu, kad viņu aizveda uz Guadalajaru, vienu no Meksikas lielākajām pilsētām.
“Es sāku plkst. 10:00 un beidzu tikai pusnaktī. Mēs Guadalajarā bijām nedēļu. Izrēķiniet paši. Divdesmit (vīrieši) dienā un tā veselu nedēļu. Daži no viņiem par mani smējās, jo es raudāju. Man nācās aizvērt acis, lai man nebūtu jāredz tas, ko viņi ar mani dara, es neko nevēlējos just,” viņa pastāsta.

Pēc tam sekoja vēl citas pilsētas. Viņu sūtīja uz bordeļiem, ceļa malās esošiem moteļiem, ielām, kurās stāv prostitūtas un pat uz svešām mājām. Nebija nedz brīvdienu, nedz pārtraukumu, pēc pirmās nedēļas, viņai lika apkalpot vismaz 30 klientus diennakts laikā, 7 dienas nedēļā

Karla pastāstījusi, ka viņas suteners viņai uzbrucis, jo kāds klients viņai uzsūcis zilumu: “Viņš mani sāka sist ar ķēdi. Viņš sita ar dūrēm, spēra man, rāva aiz matiem, spļāva man sejā un toreiz uz mana ķermeņa viņš atstāja rētas izmantojot karstu gludekli. Es teicu, ka vēlos pamest šo nodarbi, bet viņš atcirta, ka esmu iemīlējusies klientā. Viņš man teica, ka man patīk būt par prostitūtu.”

Un tad piedzima bērns…

Kādu dienu viņa strādāja viesnīcā, kas slavena ar prostitūciju, tad tur negaidīti ieradās policija. Viņi izmeta ārā visus klientus un slēdza viesnīcu. Karla domāja, ka pienākusi viņas laimīgākā diena – tā ir operācija, lai glābtu viņu un citas meitenes.

Atvieglojums pavisam drīz pārtapa šausmās, kad policisti, aptuveni 30, aizveda meitenes uz istabām un filmēja video materiālu ar meitenēm kompromitējošās pozās. Tika paziņots, ka video nonāks viņu vecāku īpašumā, ja viņas nedarīs visu, ko vīrieši liks.

“Viņi izturējās vienkārši pretīgi. Viņi zināja, ka esam nepilngadīgas. Mūsu ķermeņi pat nebija nobrieduši. Mums visām bija skumjas sejas. Tur bija meitenes, kas bija tik vien kā 10 gadus vecas. Bija meitenes, kuras raudāja. Viņas teica policistiem, ka ir nepilngadīgas, bet neviens tam nepievērsa uzmanību,” pastāstīja Karla, kura tobrīd bija tikai 13 gadus veca.

Viņas šausmu pilnajā pasaulē, grūtniecība bija nevis priecīgs, bet gan šausmīgs notikums.
15 gadu vecumā Karla dzemdēja meitenīti – bērnu, kuru viņas tēvs, suteners, izmantoja kā virvi, kuru savilkt aizvien ciešāk ap Karlas kaklu: ja viņa neizpildītu katru viņa iegribu, viņš nodarītu pāri vai nogalinātu bērnu.

Lasi arī: Cik neticama ir tumšā Indijas puse – neseni izvarošanas gadījumi, kas liek nobālēt

Pēc tam, kad bērniņš bija vienu mēnesi vecs, suteners viņai to atņēma un neļāva redzēt, līdz meitenīte bija vairāk kā vienu gadu veca.

2008. gadā, Karlu Hacinto beidzot izglāba, kad tika veikta anticilvēktirdzniecības operācija.

Viņas smagais pārdzīvojums ilga daudzus gadus un bija mokoši ilgs. Kad tas beidzās, pat tad, viņa vēl bija nepilngadīga – meitene bija tikai 16 gadus veca. Viņa piedzīvoja šausmām pilnu dzīvi, šie notikumi viņu vajās līdz pat kapa malai.

Tagad Karla ir 23 gadus veca un viņa aktīvi cīnās pret cilvēku tirdzniecību, daloties ar savu pieredzi konferencēs un publiskos pasākumos. Viņa ar savu stāstu vēlas paziņot, ka cilvēku tirdzniecība un piespiedu prostitūcija vēl joprojām ir milzīga problēma arī mūsdienās.

Avots: edition.cnn.com