Sēnes-kanibāli. Videi draudzīga apglabāšana
63 gadus vecais amerikānis Denis Vaits skaidri zina savu nākotni. Ļoti drīz viņa smadzenes skārusī neizārstējamā slimība atņems viņam spēju runāt un saprast cilvēka runu, tad viņš nomirs. Pēc nāves viņu ietērps īpašā apģērbā, pildītā ar speciālām sēņu sporām. Kad viņa ķermenis būs aprakts, sporas savairosies un apēdīs viņu bez atlikuma.
Sēņu „halātus” izgudroja Stenfordas universitātes absolventi Džae Rims Lī (Jae Rhim Lee) un Maiks Mā (Mike Ma), meklējot videi draudzīgu pieeju mirušo apbedīšanai. Pēc viņu ieceres, sēnes neitralizē toksiskas vielas un līķu konservācijā lietotais formaldehīds ar smagiem metāliem nesaindēs zemi.
Izstrādājot tehnoloģijas, Lī dažāda veida sēņu efektivitāti izmēģināja uz sava ķermeņa. Viņa izbaroja tām savus matus, nagus un ādas gabaliņus un novēroja rezultātu. “Visrijīgākā” sēne kļuva par pamatu apbedīšanas apvalkiem, kurus izgatavo Lī nodibinātā kompānija “Coeio”. Denis Vaits būs viņu pirmais klients.
Sārmu vanna un putriņa tuviniekiem
Deviņdesmito gadu sākumā Lielbritānijā plosījās govju trakumsērga. Bīstamā slimība, kas inficē liellopus un spēj pāriet arī uz cilvēkiem, nogalināja gandrīz 180000 govis, un vēl 4,4 miljonus valdība nolēma nokaut aiz piesardzības. Lai atvieglotu dzīvnieku ķermeņu iznīcināšanu, skots Sandrijs Sullivans (Sandy Sullivan) ierosināja izšķīdināt tos karstā sārmā.
Kad govju slimības draudi pārgāja, Sulivans atrada vēl vienu izmantošanas iespēju savam izgudrojumam – cilvēku apbedīšanai. Viņš nodibināja kompāniju “Resomation”, kura ražo iekārtas līķu šķīdināšanai. Ķermeni ievieto speciālā tvertnē, kurā cirkulē ūdens un kālija hidroksīds, uzsildīti līdz 160 grādiem pēc Celsija. Pēc trīs stundām no cilvēka paliek tikai kauli un bieza brūna putriņa ar amonjaka smaku. Putriņu nosūta pārstrādei, bet kaulus sasmalcina, ievieto urnā un atdod mirušā tuviniekiem.
Lasi vēl: Kundze gribēja, lai viņu apglabā ar dakšu rokā, mācītājs nespēj saprast, kāpēc?
“Resomation” salīdzina šo metodi ar kremēšanu: rezultāts ir gandrīz tāds pats, bet process ir tīrāks, drošāks un efektīvāks. Tehnoloģiju popularizētāji atzīst, ka iegūtā putriņa mulsina daudzus potenciālos klientus, bet Sulivans pārliecināts, ka tie ir tikai aizspriedumi. “Skatīsimies patiesībai acīs – tas nebūs skaisti jebkurā gadījumā”, – viņš saka.
Mirušās skulptūras – tiem, kuriem gribas, lai ir skaisti
Tiem, kuri vēlas, lai būtu skaisti, izgudrota plastinācija – ķermeņa saglabāšana, aizstājot ķermenī atrodošos ūdeni ar plastiku. Skatu par patīkamu nenosauksi, tomēr apmeklētāju plūsma, kas vēlas apskatīt tādā veidā apstrādātos mirušos neizsīkst. Skandalozās izstādes, kuras organizē plastinācijas izgudrotājs Ginters fon Hāgens, ir apmeklējuši miljoniem cilvēku.
Cilvēka ķermeņa pārvēršana par šādas izstādes eksponātu – ļoti ilgs un darbietilpīgs process. Izmantojot procedūru sēriju, ūdens šūnās tiek aizstāts vispirms ar acetonu, kam seko šķidrs polimērs, kas sacietē ultravioletā gaismā vai siltumā. Pēc tam atliek mirušo novietot iecerētajā pozā un ļaut polimēram sacietēt.
Fon Hāgens no 1995. gada apceļo pasauli ar ķermeņiem, kas atgādina ilustrācijas no anatomijas mācību grāmatas. Vācu anatoms apgalvo, ka šādā veidā māca cilvēkiem citādi paskatīties uz nāvi. “Parasti jūs ar to saskaraties, kad zaudējat tuviniekus un esat šoka stāvoklī,” viņš saka. “Šī izstāde ļauj cilvēkiem satikt nāvi esot labā garastāvoklī”.
Kļūsti koks, saplūsti ar dabu
Zviedru bioloģe Suzana Vīga-Mesaka (Susanne Wiigh-Mäsak) 20 gadu laikā izstrādāja apbedīšanas metodi ar nosaukumu “promesija”. Tāpat kā sārma hidrolīzei, tam nepieciešama speciāla ierīce – tā sauktais promators. Ierīce atdzesē līķi šķidrajā slāpeklī līdz mīnus 196 grādiem pēc Celsija. Tad ieslēdzas vibrācija un “promators” dažās minūtēs sadala no zemās temperatūras trauslu kļuvušo ķermeņi ne vairāk kā milimetru lielos graudos.
Iegūto pulveri ievieto no kukurūzas cietes izgatavotā konteinerā, un apbedī dziļumā 30-50 cm. Dažos mēnešos konteiners un tā saturs pilnībā sadalās. Izgudrotāja to uzskata par videi ļoti draudzīgu metodi – cilvēks pilnībā saplūst ar dabu, paliek tikai uz kapa iestādītais koks.
Ideja raisīja Zviedrijas iestāžu un preses interesi, bet “promators” ir diezgan dārgs. Bioloģes radītā kompānija “Promessa Organic” pagaidām izmēģināja tehnoloģiju ar cūkām. Testi bija veiksmīgi.
Avots: lenta.ru
