…Man ir bijis dažādu zāļu periods. Esmu pamēģinājusi arī migrēnas speciālās zāles, bet tās vairs nelietoju. Lai cik traki tas arī neizklausītos, ar medikamentiem ir līdzīgi, kā sekot modei – tu redzi pa TV jaunas tabletes un nopērc pamēģināt, it sevišķi, ja esošās īsti labi vairs nepalīdz. Personīgi man ir ļoti svarīgi notvert pareizo brīdi, līdz kuram jāpaspēj iedzert tablete. Ja zāles ieņemu vēlāk, tad varu dzert tableti pēc tabletes, bet diemžēl nekas nelīdz. Tad tikai jālūdz Dievs, lai varu kaut kā aizmigt, cerot, ka – no rīta pamostoties – sāpes būs atkāpušās.
Un kas tikai nav mēģināts! Kafija ar citrona sulu. 50g stiprais alkohols. Iedomājies to skatu – ienāk kafejnīcā meitene, kas izskatās uz gadiem 14, un prasa – man, lūdzu, Henesiju 50g! (Smejas) Pieļauju, ka skats ir diezgan kolorīts. Ja notrāpu pareizajās minūtēs (vienalga – tableti vai 50g), reizēm – hops! – patiešām atlaiž. Dažreiz palīdz arī espresso. Bet jārēķinās, ka, nākamreiz, darot tieši to pašu, ne vienmēr palīdzēs.
– Kas vēl ietilpst tavā migrēnas simptomu buķetē?
– Visbiežāk man ir arī slikta dūša un vemšana. Kad izvemjos, uz brīdi paliek mazliet vieglāk, ir tāda mini atelpa no sāpēm, un tajā mirklī vismaz varu mēģināt aizmigt. Reizēm izdzeru lielu ūdens glāzi vai lieku pirkstus mutē, lai tikai varētu izvemties. Tāpat migrēnas lēkmes laikā man ir ārprātīgi karsti, ka šķiet, ka uzvārīšos. Reizēm pēc sliktas dūšas turpat vannasistabā arī palieku gulēt uz vēsajām flīzēm. Kopumā man ir migrēna bez auras, bet mani lielākie kairinātāji ir skaņa un gaisma. Un manā profesijā tā taču ir ikdiena! Esmu pamanījusi – pat ja sāpju man vēl nav, bet jūtu, ka kāds gaismas stariņš vai lampa sāk traucēt, saprotu, ka tuvojas migrēna. Un tad gaisma kļūst patiešām neizturama. Sveces liesmiņa tumsā vai kāda maza lāzera gaismiņa – tās patiesībā ir visniknākās. Un tad vēlos tikai klusumu, tumsu un mieru. Ak, jā – vēl arī smaržas ir spēcīgs kairinātājs jeb trigeris, tāpat arī ilga kājās stāvēšana.
– Vai atceries savu ilgāko lēkmi, kad nekas nav palīdzējis?
– Ir bijušas vairākas reizes, kad es jau turu rokās telefonu un grasos zvanīt ātrajai palīdzībai, bet līdz šim savos 26 gados ne reizi neesmu izsaukusi ātros dēļ migrēnas. Vēl nesen man bija viena lēkme, kad nekas nelīdzēja. Atceros, ka no rīta bija pasākums, un tad sāku just (lai gan ir reizes, kad lēkme jau pāris minūtēs aiziet līdz lielajām sāpēm), ka migrēna tā riebīgi un sāpīgi velkas garumā. Iedzēru tableti, pagāja stundas, tad vēl stundas… Biju jau gatava darīt jebko, lai tikai paliktu vieglāk. Ņēmu nākamo tableti, bet arī tā nepalīdzēja. Aizbraucu pēc tam uz laukiem un uzreiz gāju gulēt. No rīta pamostoties, sāpes joprojām nebija mani atstājušas, turpināju mocīties. Tikai pašā vakarā lēnām sāka atlaist. Un, lai gan biju gulējusi visu dienu, pēc lēkmes jutos tik iztukšota, ka saņēmos aiziet tikai mazliet kaut ko uzkost un devos atpakaļ gulēt. Pēc migrēnas es vienmēr jūtos pilnībā izsmelta, it kā nedēļu pēc kārtas būtu krāvusi malku. Tās es mēdzu saukt par “migrēnas paģirām” – kad migrēna palēnām virzās prom… Ja šis mirklis sakrīt ar to, ka ir jābrauc koncertēt, viss notiek tā mazliet pa miglu – es savācu matus, vienalga kā. Uzvelku kaut ko mugurā, vienalga – ko, galvenais, lai būtu ērti. Par kosmētiku varu aizmirst. Lietoju lēcas, arī tās vēl ir jāieliek. Un tad maz pamazām sāku apkopot atlikušos spēkus, lai varētu uzstāties, kas nebūt nav viegli.
Runājot par to, kā es uztveru ārpasauli migrēnas lēkmes laikā, – man ir pilnīgi vienalga, ko citi par mani padomās. Kosmētika un pucēšanās noteikti nav manā migrēnas dienas kārtībā. Un pat tad, ja seja būtu uzkrāsota, tur vienalga varētu redzēt sāpju šausmas. Vēl – kad ir ļoti slikti, man ir ļoti grūti iztaisnot muguru (protams, uz uzstāšanās mirkli es to cenšos no sevis izspiest), esmu visa sažmiegusies. Tāpēc vissliktākais, ko var izdarīt, kad man ir migrēna, pateikt – nu iztaisno taču muguru, pēc kā tu izskaties!
– Ir kādas darbības, no kurām centies izvairīties, jo zini, ka tās tev var izraisīt lēkmi?
– Lai kā man garšotu džins ar toniku, apzinos, ka nedrīkstu jaukt stipro alkoholu kopā ar gāzētiem dzērieniem. Tāpat ikdienā cenšos pasargāt sevi no dažādām spiedienu (nejaukt ar paaugstinātu asinsspiedienu, jo tas man vienmēr ir normā, pat lēkmes laikā) kāpinošām lietām. Piemēram – karsta vanna, vīns, šampanietis, pirts, sporta zāle utt. Lai gan nav tā, ka es neko no tā nedaru, tomēr cenšos ieturēt pēc iespējas lielāku distanci starp šīm darbībām. Arī histēriska spiešanās, dejošana un jebkura cita fiziska slodze, kas noslogo ķermeni, man var izraisīt migrēnas lēkmi. Tāpēc no šādām kombinācijām es labāk izvairos, jo manam organismam tas ir pārāk liels stress.
– Man ir bijis periods, kad es sev nepārtraukti jautāju – kāpēc tieši man ir šī slimība? Vai arī tu esi aizdomājusies par to, kādi varētu būt iemesli?
– Nekad neesmu domājusi – kāpēc tieši man… Un neesmu meklējusi cēloņus. Vairāk esmu interesējusies par to – kādas ir iespējas un ko es varu iesākt, lai man nebūtu jācieš šīs mokas? Reiz kāds puisis-astrologs ieskatījās manā individuālajā astroloģiskajā kartē un norādīja uz to, ka tā ir nervu sistēma, mana pārlieku lielā emocionalitāte, kas ir ļoti ērta un labvēlīga platforma migrēnas izpausmēm. Jā, es patiešām esmu ļoti jūtīga un emocionāla personība, turklāt tas izpaužas dažādos veidos, ne tikai tajā, ka bieži raudu un pārdzīvoju. Es varu arī ātri saniknoties, sadusmoties, sarāties, uzplaiksnīt utt. Mana nervu sistēma patiešām ir ļoti vētraina, kas manu organismu nereti izsit no līdzsvara. Astrologs man tā arī pateica: “Ar sevi ir nemitīgi jāstrādā. Viss, kas ar tevi notiek, ir kā ugunsdzēsēja šļūtene. Ja tu neiemācīsies šo šļūteni turēt, ar lielo spiedienu tā tevi paraus līdzi. Tāpēc tev ir jāiemācās to turēt spēcīgi un pārliecinoši”.
Lai gan emocionalitāte un ugunīgā personība ir viens no lielākajiem trigeriem manā gadījumā, reizēm varu būt pavisam mierīga, atslābusi un ar labu garastāvokli, bet pēkšņi kāds gaismas stars vai kāds cits spēcīgs kairinātājs vienalga paver durvis migrēnas lēkmei. Piemēram, izejot no tumšas telpas gaismā, kur dur acīs saule vai cita veida gaisma un kas liek acu zīlītēm ātrā tempā sašaurināties un paplašināties. Dažreiz lēkme jau 15 minūšu laikā ir klāt. Vai arī klusa kāpņu telpa, kur pēkšņi spalgā balsī sāk riet mazais sunītis. Tie ir tādi kairinātāji, kas liek manam ķermenim un nervu sistēmai būt spriedzē. Tāpat gadās, ka pa nakti mierīgi guļu tumsā, viss ir kārtībā, bet no rīta jau pieceļos ar migrēnu. Tā kā tas ne vienmēr ir paredzami.
– Ja pirms koncerta tev ir sākusies migrēna – ko tu iesāc?
– Ak, Dievs, cik gan koncerti nav bijuši ar migrēnu! Cik tiešraides nav bijušas tādas, ka es guļu, guļu, guļu, un tad man paziņo – Ieva, nākamā dziesma tava! Tad es kaut kā pieceļos, man vēl pieķemmē matus, skatās, vai nav kas nogulēts. Apkopojot pēdējos spēkus, aizeju, nodziedu, atnāku atpakaļ un bezspēkā nokrītu. Nav jau citu variantu! Protams, ir variants neiziet uz skatuves, bet klausītāji gaida un viņiem tas ir notikums. Tāpēc man ir jāizdara viss, kas ir manos spēkos, lai šo pasākumu neizjauktu. Nevēlos pievilt cilvēkus. Man pat ir bijis tā, ka draudzenes pēc uzstāšanās mani apģērbj – ar visu krūšturi, krekliņu, zeķubiksēm, jo es vienkārši esmu atkritusi dīvānā – sāpju nomocīta, gandrīz vai bezsamaņā. Histēriski raudu, jo sāpes ir nežēlīgas, grūti pat aprakstīt. Un katrs elpas vilciens, acs pamirkšķināšana, ikkatra mazākā, pat mikroskopiskākā kustība tikai vēl vairāk šīs sāpes pastiprina.
– Kādas ir tavas lielākās bailes, saistībā ar šo diagnozi?
– Man māsai ir dvīnītes. Vienā reizē, kad viņas auklēju, man bija ārprātīgi stipra migrēna. Viena mazulīte pamodās, sāka raudāt, otra uzreiz arī. Atceros to skatu – sēžu uz lielās vingrošanas bumbas, kas domāta grūtniecēm, uz vienas rokas viena mazā, uz otras otra. Uz bumbas šūpojos, mēģinu viņas nomierināt, bet mazulītes vienalga histēriski kliedz. Un arī es pa vidu raudu un elsodama skaļā balsī saku: “Lūūūdzu, beidziet raudāt. Tantei galviņa sāp”. Un tā mēs visas trīs histēriski raudājām. Pēc šī notikuma es vairāk sāku domāt par to – kā būs, kad man pašai būs bērni? Nebiju aizdomājusies arī par to, kā būs grūtniecības laikā, jo nav ne jausmas – lēkmes samazināsies, pazudīs vai, tieši otrādi – paliks biežākas? Par to, protams, ir bail. Tāpat uztraucošas ir pārdomas – kā es varēšu par mazuli parūpēties brīžos, kad pati mocīšos ārprātīgās sāpēs? Šie jautājumi dažbrīd uzaust prātā, protams. Bet ticu, ka tiksim ar visu galā!
Ir bijušas reizes, kad esmu pārdzīvojusi migrēnu arī bez tabletēm. Bet tas ir neizsakāmi mokoši, ir sajūta, ka tu vienkārši slēdzies ārā no ārprātīgām sāpēm, turklāt nezini, cik ilgi tas vilksies un vai spēsi ar to tikt galā. Un diez vai, ka grūtniecības laikā manai pašsajūtai tas nāktu par labu. Bet, protams, ja nebūs citu iespēju, būs jāiet tam cauri.
– Ņemot vērā, ka daļai sabiedrības joprojām nav izpratnes, kas īsti ir migrēna, vai tev ir nācies sastapties ar neiecietīgu attieksmi no citu cilvēku puses?
– Protams, lielākoties mani redz uz skatuves – smaidīgu, priecīgu, laimīgu, tāpēc vienkārši netic tam, ka man ir kāda nopietna kaite. Taču viņiem nav ne jausmas, ka ir reizes, kad uz skatuves mēdzu uzkāpt ar pašiem pēdējiem spēkiem. Arī Fredijs Merkūrijs iedziedāja “The Show Must Go On” ar pirmo mēģinājumu jeb vienā teikā (mūziķu lietots termins, kad dziesmu ierakstā nodzied tik labi, ka tā nav jāpārraksta – Aut.), iedzerot degvīnu, lai gan tajā brīdī jau bija tuvu nāvei. Tas ir stāsts par gribasspēku un pēdējo resursu apkopošanu, nevis izlikšanos.
Runājot par līdzcilvēku attieksmi, es jau smejos – parasti meitenes stāsta draudzenēm par pirmo randiņu ar puisi. Par pirmo skūpstu. Par pirmo rītu kopā. Bet manā gadījumā pienāk pirmā reize, kad cilvēks redz, ka man ir migrēnas lēkme. Tā ir neatņemama manas būtības sastāvdaļa, ar kuru apkārtējiem vienkārši nākas saskarties – grib viņi to vai nē. Ar kādu jaunu draugu vai draudzeni, darba kolēģi utt. – tas pats. Šajā gadījumā dzimumam nav nozīmes. Vienu dienu, kad man bija kārtējā migrēna un es atcēlu kādu tikšanos, aizdomājos – lai tas cilvēks otrā pusē tev tiešām noticētu un justu līdzi, viņam būtu jāpieredz, kā tas ir, kad es eju cauri šīm ellīgajām sāpēm. Lielākoties cilvēki nezina, ka tajā mirklī, kad man pēkšņi ir sākusies migrēna un ir jāatceļ kādas darīšanas, man ir grūti tīri fiziski noturēt telefonu rokās, ir grūtības uzrakstīt pat īsziņu. Tie, kas ir redzējuši mani lēkmes laikā, zina, kā es elsoju, drebu, trīcu sāpēs, raudu, vemju utt. Un tie arī ir tie, kuri tiešām saprot, kam eju cauri un tic man uz vārda; zina, ka, ja es atceļu tikšanos, tad tam tiešām ir nopietns iemesls. Jo migrēnas laikā ir sajūta, ka tava galva tūlīt uzsprāgs. Viss ir tādās sāpēs, ka tu kliedz, raudi, esi histērijā.
Bija man reiz ļoti spēcīga migrēna, un, kad vienam cilvēkam, kas bija blakus, palūdzu, lai man padod zāles, viņš man jautāja: “Vai tev tiešām tās ir nepieciešamas?” Un tad es tā pavisam godīgi viņam atbildēju: “Tad, kad tev būs šausmīga caureja (jo caureju ir piedzīvojis gandrīz katrs no mums un zina, kā tas ir), es aiztaisīšu ciet tualetes durvis un teikšu – vai tev tiešām vajag uz tualeti? Viss taču ir tavā galvā! Sāc ar sevi!” Viegli ir to pateikt, bet gandrīz neiespējami – izdarīt, kad pats ej tam cauri.
– Migrēna ir trešais lielākais darba nespējas izraisītājs pasaulē vecumā līdz 50 gadiem. Vai arī tev ir nācies pielāgot savu darba grafiku, ņemot vērā slimības izpausmes?
– Šobrīd strādāju darbiņu, kas ir divas reizes nedēļā, vakaros. Vadu vokālo ansambli. Kādu laiku…
Lai lasītu pilnu interviju ar Ievu, spied uz rakstu portālā veselam.lv ŠEIT
Avots:
