Ir rudenīgi vējaina diena. Ar Ievu satiekamies mājīgā kafejnīcā pie karstas tējas krūzes. Viņa, kā vienmēr – pozitīva, enerģiska, smaidīga, atvērta un sirsnīga. Šķiet, citādu viņu nemaz neesam pieraduši redzēt – gan TV ekrānos, gan koncertos.
Ieva smaida, smejas un priecājas par dzīvi pat tad, kad neiet viegli – un tas ir viņas trumpis! Tieši tāpēc mums, kas seko līdzi Ievas gaitām, nemaz neienāktu prātā doma, ka jau kopš bērnības talantīgajai dziedātājai periodiski nākas piedzīvot mokošas sāpes. Šobrīd, vienlaicīgi ar grāmatas “Migrēna. Izlaušanās” nākšanu klajā, arī Ieva beidzot ir gatava tā pavisam atklāti runāt par šo slimību, un portālam Veselam.lv sniedzot plašāku ieskatu arī savā aizskatuves dzīvē, kas ne vienmēr ir viegla, bezrūpīga un kontrolējama.
Patiesībā ir pat grūti paredzēt, vai konkrētajā dienā sanāks uzstāties ar labu pašsajūtu, vai arī – mokoties briesmīgās sāpēs. Turklāt nereti Ievai nākas saskarties arī ar neticīgiem acu skatiem un skepsi, pat no skatuves kolēģiem – “Tu taču pirms pāris stundām, guļot uz dīvāna, gandrīz vai miri nost, bet tagad skraidi, it kā nekas nekaitētu. Ko tu mums te fantazē?” Taču, ja zāles laicīgi un veiksmīgi iedarbojas, tā tas patiešām var būt. Kāpēc daļa cilvēku vēl joprojām domā, ka migrēna ir tikai kaprīze un kāda ir patiesā dzīve ar šo slimību – par to sarunā ar Ievu.
– Muzikālās gaitas tev ir ļoti aktīvas. Šī gada sākumā iznāca pirmais solo albums “Stāsti”. Nupat atgriezies no Luksemburgas, kur Lāčplēsa dienā kopā ar Mārtiņu Braunu muzicējāt latviešiem. Tavs ampluā ir arī mazliet roķīgāks, izpaužoties Harija Zariņa 60. gadu jubilejas tūrē, kā arī šobrīd cītīgi gatavojies gadumijas koncertu sērijai “Melodiju serpentīns”. Grūti pat iedomāties – kā to visu iespējams savienot ar migrēnas lēkmēm? Vai migrēna tev ir kopš bērnības?
– Migrēna man sākās ļoti agrā vecumā. Lai gan pirmās lēkmes neatceros, jo biju vēl pavisam maziņa, mamma stāstīja, ka tajā laikā man tika novērotas biežas un stipras galvassāpes, vidēji trīs reizes mēnesī. Tā kā jau kopš trīs gadu vecuma dziedu un no četru gadu vecuma piedalos konkursos – stress, pārdzīvojumi, nepaēšana laikā utt. – tas viss kopā diemžēl pavēra iespēju migrēnai izpausties. Protams, pagāja kāds laiciņš, kamēr nonācām līdz ārsta slēdzienam, ka tā tiešām ir migrēna. Un nu jau pagājuši vismaz 20 gadi, kā šī slimība ir kļuvusi par daļu no manas dzīves. Šobrīd tās ir apmēram četras lēkmes mēnesī, citreiz retāk, citreiz biežāk, un paredzēt tās ir gandrīz neiespējami. Interesanti, ka nevienam citam mūsu ģimenē migrēna nekad nav bijusi.
– Tā kā arī man ir migrēna jau vairāk nekā padsmit gadus, es zinu, cik svarīgi ir izslēgt arī kādas citas – vēl nopietnākas kaites. Vai arī tu esi dzīvojusi bailēs – un ja nu man ir kaut kas ļoti slikts?
– Protams! Pirmo reizi mamma mani veda uz magnētisko rezonansi Rīgā, kad vēl biju maza. Neko sliktu neatrada, man tikai izrakstīja kapsulas, no kurām nebija nekādi uzlabojumi un kuras mana ģimenes ārste nosauca par vecu tantu vēnu zālēm. Tā mēs atgriezāmies pie vecajām metodēm, pamatā lietojot citramonu. Visu bērnību tā arī nodzīvoju. Interesanti, ka tad, kad jau mācījos vidusskolā Rīgā, vienu dienu sāku lasīt grāmatu “P. S. Es tevi mīlu”. Izlasīju tieši vienu rindkopu, momentā aiztaisīju grāmatu ciet, noliku malā un tajā pašā mirklī pierakstījos pie daktera atkal uz magnētisko rezonansi. Tas tāpēc, ka grāmata sākās ar to, ka vīrietis ilgus gadus domājis, ka viņam ir migrēna, bet patiesībā bija smadzeņu audzējs. Ha! Nu bet protams, Ieva! (Smaida un smejas)
Kad saņēmu pārbaužu rezultātus, devos pie ārsta. Dakteris bija kungs gados, ar brillītēm. Sēdējām pie galda, un viņš cītīgi lasīja manas pārbaužu izrakstu lapas. Tad sekoja visai baiss mirklis – viņš lēnām nolika mapi atpakaļ uz galda, noņēma brillītes un smagi nopūtās… Un tad teica: “Nu… Laikam jāsaka, kā ir…” Tajā brīdī mana dzīve vienā sekundes simtdaļā apgriezās kājām gaisā – jau biju norakstījusi domās savas mantas, izdomājusi, kas man būs mugurā, nu, tu jau saproti… Mugura bija slapja, auksta un karsta reizē. Kādu brīdi tā nekustīgi uz viņu skatījos. Sekundes, klusuma pārņemtas, vilkās kā stundas. Un tad dakteris teica: “Nu, nav nekā. Nevaram neko atrast. Tas ir ļoti raksturīgi migrēnas pacientiem. Jums vienkārši jāiemācās ar to sadzīvot. Kā ir, tā jādzīvo”. Pēc tam uz magnētisko rezonansi vairs neesmu bijusi.
Bet uzskatu, ka jebkuram, kuram ir neskaidras izcelsmes galvassāpes, noteikti būtu jādodas pie ārsta, lai pārbaudītu, vai galvassāpēm nav kāds nopietns fizioloģisks iemesls. Šāda veida simptomus nevajadzētu atstāt bez uzraudzības. Esmu pat lasījusi, ka ir veseli septiņi veidi, kā migrēniķiem var sāpēt galva. Man, piemēram, migrēna nekad nav izpaudusies pakauša daļā. Tāpēc katrs gadījums būs īpašs un unikāls. Tajā pašā laikā jāapzinās – ja cilvēkam tiek diagnosticēta migrēna – tā nav kaite, kam var kaut ko ķirurģiski izoperēt un viss būs labi. Nebūs tā, ka tev slimnīcā iedos brīnumtabletīti un pēc tam būsi pilnībā vesels. Tas ir pavisam cits stāsts.
– Migrēna tiek uztverta kā visnotaļ noslēpumaina kaite tieši dēļ tā, ka katram tā var izpausties citādāk. Vai tev ir izdevies atrast medikamentus, kas palīdz tieši tavā gadījumā?
– Ar zālēm nav tik vienkārši, jo, lietojot tās bieži, pamazām sāk veidoties pieradums…
Šķir otru lapu, lai lasītu interviju tālāk
